Zete akal muldās

Manā sirdī rodas
līdzjūtība, kad manā apziņā nonāk priekšstats par kādu līdzjūtību izraisošu personu. Ceļš uz
sirdi iet caur galvu. Tur izņēmums nav arī mīlestība. Ja tā nav tikai dzimumtieksmes izpausme,
tad balstās priekšstatos, kādus mēs izveidojam par iemīļoto būtni. Un, jo ideālistiskāki ir šie
priekšstati, jo svētlaimīgāka ir mīlestība. Arī te doma ir jūtu tēvs. Saka: mīlestība padara aklu
pret iemīļotā vājībām. Šo lietu var uztvert arī apgriezti un apgalvot: mīlestība tieši atver acis uz
priekšrocībām

Varbūt kādam ir jau pieredze un gatavs saglabājies plāns?
Kā to aptuveni 30 pusmūža cilvēkiem padarīt iespējami aizraujošu.
Es nelietoju spotifaju, bet varbūt tur var atrast jau gatavas Paula un piecdesmito gadu populāro dziesmu listes dejām?
(Doma par onkuli ar sintezatoru mani kaut kā nesajūsmina.)
Interesanti viktorīnas jautājumi par jubilāri, uz kuriem būtu aizraujoši atbildēt, un nestulbas aktivitātes kartupeļu un karbonāžu nokratīšanai dziļāk vēderā arī velkomēti.
Nekad neesmu vadījusi nevienu apaļu ballīti.
Un vēl es nezinu, kur maketē un drukā ielūgumus (daudz nevajag, nu desmit varbūt, bet ar savu tekstu).