Apnicība
Man ir apnicis mans pašreizējais darbs. Kurš var piedāvāt kaut ko interesantu? Ja nepiedāvāsiet, sākšu ar muļķībām nodarboties un beigās kļūšu bagāts :)
16. Jūlijs 2008
2. Jūlijs 2008
20. Jūnijs 2008
Ķīnieši vs Eiropieši
Šodien, pēc divu nedēļu ilgas trīšanās pa Ķīnu, izkristalizējās interesanta atziņa par to, kā atšķiras ķīnieši no eiropiešiem. Tā, pa lielam, jo papētot sabiedrības sīkāk, noteikti atradīsies indivīdi, kuru uzvedība runās pretī atziņai.
Ķīnietis ir radis strādāt. Darbojoties ķīnietis kaut ko paveic. Paveikdams darbu, viņš gūst apliecinājumu, savam spēkam, viņš pašapliecinās, un jūtas pārliecināts par sevi. Bet par sevi pārliecināti cilvēki parasti ir atklāti, droši, redz Ceļu un nenovirzās no tā.
Eiropietis pārāk daudz domā, slinko, un maz dara. Domājot, rodas visādas blakusatziņas, atklāsmes un tā tālāk, taču domas nenes augļus, tās paliek tajā, kas domā, un visbiežāk tur arī nomirst. Nav darbības, un nav rezultāta, nav atzinības. Viņš nav pārliecināts par sevi, jo viņam nav pozitīvas pieredzes par pašapliecināšanos. Bet par sevi nepārliecināti cilvēki ir nervozi, ar noslieci uz agresivitāti, un tie maldās pa neceļiem, neredzēdami Horizontu.
Ķīnietis ir radis strādāt. Darbojoties ķīnietis kaut ko paveic. Paveikdams darbu, viņš gūst apliecinājumu, savam spēkam, viņš pašapliecinās, un jūtas pārliecināts par sevi. Bet par sevi pārliecināti cilvēki parasti ir atklāti, droši, redz Ceļu un nenovirzās no tā.
Eiropietis pārāk daudz domā, slinko, un maz dara. Domājot, rodas visādas blakusatziņas, atklāsmes un tā tālāk, taču domas nenes augļus, tās paliek tajā, kas domā, un visbiežāk tur arī nomirst. Nav darbības, un nav rezultāta, nav atzinības. Viņš nav pārliecināts par sevi, jo viņam nav pozitīvas pieredzes par pašapliecināšanos. Bet par sevi nepārliecināti cilvēki ir nervozi, ar noslieci uz agresivitāti, un tie maldās pa neceļiem, neredzēdami Horizontu.
12. Jūnijs 2008
Šodien atkal lielā staigāšanas diena - bijām Šanhajas jaunajā komerciālajā centrā, kurā bez jau esošajiem garajiem debesskrāpjiem ceļas arvien jauni un jauni. Ik uz soļa mums pielīda dažnedažādi tirgoņi, piedāvādami visa veida preces (gan iztiekot bez pie mums dzirdētajiem vārdiem "cigaretes, alkohols, narkotikas, pases"), bija jāuzmanās arī no daudzajiem riteņ-, un moto braucējiem, kuri vispār Šanhajā ignorē jebkādus satiksmes noteikumus, un nikni pīpina, ja tu pagadies viņiem priekšā. Tāpat, ejot pāri gājēju pārejām, vari aizmirst, ka tā ir gājēju pāreja, jo visi tāpat, pilnīgā pofigā brauc tai pāri, arī pīpinot, ja tu pagadies uz ceļa. Bet, ja piešaujas, var palikt dzīvs :)
Mums ir nenormāli daudz bilžu un videomateriāla, bet nets ir tik lēns, ka diezvai šovakar kaut ko ielikt spēsim (kaut gan, ir novērota likumsakarība - nets strādājot labāk, kad es esmu nolicies uz auss, tā kā varbūt vēlāk Avenāls kaut ko ieliks.
Ko mēs šodien redzējām:
1) Pudongu (Šanhajas jauno komercijas centru)
2) Uzbraucām Šanhajas Oriental Pearl Tower, kurš skaitās viena no augstākajām celtnēm Šanhajā, un no augšas papētījām, kā tas viss izskatās.
3) Paēdām vienā no korejiešu restorāniem kādā supermegapārdotuvē, kurā Avenāls atkal izcēlās, uzplijoties korejiešu izcelsmes pavāriem un pārdevējiem ar vēlmi fotografēties. Mazā korejiešu meitene viņa gribai arī pakļāvās, un tapa neizsakāmi jauki fotouzņēmumi. Kad es atgriezos no tualetes, viss jau bija noticis, tomēr arī es izteicu vēlmi nofotografēties kopā ar to pašu meiteni. Kad viņa ieraudzīja bildi, un mana un meitenes garuma atšķirības, viņa ļoti jauki sakautrējās un teica apmēram: "Slikti! Viņš ir tik garš!" Jā, bet pati paika bija ļoti garda - to gatavo tev turpat uz galda, kura vidū ir iemontēta plīts, uz kuras tiek cepta svaiga gaļa un pārējie ingredienti. Ļoti labi, ka mums bija Avenāls, kurš uzplijās korejietim, lai viņš mums parāda kā cept to visu. Viņš tad par mums apžēlojās un pats visu izdarīja. Ā, un kad beigu beigās Avenālam dzima ideja par e-pasta adreses paprasīšanu meitenītei, mums ar Andžeju nacās viņu no šī neapdomīgā soļa atturēt, pamatojot to ar frāzi "Sekstūrisms?"
4) Šanhajas vēstures muzejs. Daudz, daudz ainiņu no Šanhajas un Ķīnas vēstures ar vaska cilvēku attēlojumu, pie dažiem no kuriem mēs nofotografējāmies.
5) Šanhajas akvārijs - daudz, daudz zivis, un lieli, lieli akvāriji. Daudzi no tiem bija tik lieli, ka zem tiem bija izveidotas ejas cilvēkiem, lai tie varētu palūrēt uz zivtelēm no apakšas, sāniem un no citām pusēm (piemēram, ieskatīties haizivij zobos)
6) Šanhajas seksa muzejs. Maziņš muzejiņš, kurā savāktas visādas mantiņas no dažādiem laika posmiem, kuras saistītas ar šo brīnišķo nodarbi. Muzeju rotāja aicinošs uzraksts "Pirmais muzejs četru tūkstošu gadu laikā".
7) Pazemes vilcieniņš, kurš savieno Huangpu upes abas puses. Tas bija dīvains pasākums, jo tur, iekšā, kāds patraks mākslinieks, izmantojot visvisāda veida gaismas tehniku, bija izveidojis dažādus gaismas brīnumus tumsā, un vilcieniņš tiem brauca cauri. Weird stuff! Atgādināja kaut kāda 60-70 gadu fantastikas filmas.
8) Pastaigājāmies par Bundu. Bunds ir franču ēras paliekas otrā pusē upei - 30-to gadu mājas, vesela iela ar tādām. Pāri upei toties varēja vērot gigantisko namu siluetus krēslojošās debesīs.
un tad 9) Saēšanās tepat vietējā gājēju ieliņā. Šoreiz izvēlējāmies picu restorānu, bet ne kaut kādu globālo sūdu, bet vietējo. Bija garšīgi. Avenāls, ievērojot labākās tradīcijas izvēlējās "seafood stew", taču šoreiz ķīnietis bez vārda runas tādu arī atnesa, nekādas atrunas par to, ka garneles aizmukušas vai gliemeži uzsprāguši, nebija.
Mums ir nenormāli daudz bilžu un videomateriāla, bet nets ir tik lēns, ka diezvai šovakar kaut ko ielikt spēsim (kaut gan, ir novērota likumsakarība - nets strādājot labāk, kad es esmu nolicies uz auss, tā kā varbūt vēlāk Avenāls kaut ko ieliks.
Ko mēs šodien redzējām:
1) Pudongu (Šanhajas jauno komercijas centru)
2) Uzbraucām Šanhajas Oriental Pearl Tower, kurš skaitās viena no augstākajām celtnēm Šanhajā, un no augšas papētījām, kā tas viss izskatās.
3) Paēdām vienā no korejiešu restorāniem kādā supermegapārdotuvē, kurā Avenāls atkal izcēlās, uzplijoties korejiešu izcelsmes pavāriem un pārdevējiem ar vēlmi fotografēties. Mazā korejiešu meitene viņa gribai arī pakļāvās, un tapa neizsakāmi jauki fotouzņēmumi. Kad es atgriezos no tualetes, viss jau bija noticis, tomēr arī es izteicu vēlmi nofotografēties kopā ar to pašu meiteni. Kad viņa ieraudzīja bildi, un mana un meitenes garuma atšķirības, viņa ļoti jauki sakautrējās un teica apmēram: "Slikti! Viņš ir tik garš!" Jā, bet pati paika bija ļoti garda - to gatavo tev turpat uz galda, kura vidū ir iemontēta plīts, uz kuras tiek cepta svaiga gaļa un pārējie ingredienti. Ļoti labi, ka mums bija Avenāls, kurš uzplijās korejietim, lai viņš mums parāda kā cept to visu. Viņš tad par mums apžēlojās un pats visu izdarīja. Ā, un kad beigu beigās Avenālam dzima ideja par e-pasta adreses paprasīšanu meitenītei, mums ar Andžeju nacās viņu no šī neapdomīgā soļa atturēt, pamatojot to ar frāzi "Sekstūrisms?"
4) Šanhajas vēstures muzejs. Daudz, daudz ainiņu no Šanhajas un Ķīnas vēstures ar vaska cilvēku attēlojumu, pie dažiem no kuriem mēs nofotografējāmies.
5) Šanhajas akvārijs - daudz, daudz zivis, un lieli, lieli akvāriji. Daudzi no tiem bija tik lieli, ka zem tiem bija izveidotas ejas cilvēkiem, lai tie varētu palūrēt uz zivtelēm no apakšas, sāniem un no citām pusēm (piemēram, ieskatīties haizivij zobos)
6) Šanhajas seksa muzejs. Maziņš muzejiņš, kurā savāktas visādas mantiņas no dažādiem laika posmiem, kuras saistītas ar šo brīnišķo nodarbi. Muzeju rotāja aicinošs uzraksts "Pirmais muzejs četru tūkstošu gadu laikā".
7) Pazemes vilcieniņš, kurš savieno Huangpu upes abas puses. Tas bija dīvains pasākums, jo tur, iekšā, kāds patraks mākslinieks, izmantojot visvisāda veida gaismas tehniku, bija izveidojis dažādus gaismas brīnumus tumsā, un vilcieniņš tiem brauca cauri. Weird stuff! Atgādināja kaut kāda 60-70 gadu fantastikas filmas.
8) Pastaigājāmies par Bundu. Bunds ir franču ēras paliekas otrā pusē upei - 30-to gadu mājas, vesela iela ar tādām. Pāri upei toties varēja vērot gigantisko namu siluetus krēslojošās debesīs.
un tad 9) Saēšanās tepat vietējā gājēju ieliņā. Šoreiz izvēlējāmies picu restorānu, bet ne kaut kādu globālo sūdu, bet vietējo. Bija garšīgi. Avenāls, ievērojot labākās tradīcijas izvēlējās "seafood stew", taču šoreiz ķīnietis bez vārda runas tādu arī atnesa, nekādas atrunas par to, ka garneles aizmukušas vai gliemeži uzsprāguši, nebija.
Ķīnas nets, #$%#$^
Viena lieta, kura mums te, Ķīnas viesnīcā neiet, kā vajadzētu, ir nets. Viņš tā velkas, it kā uz vada būtu uzkāpusi no Sičuaņas rezervātiem izbēgusi lielā panda. Un otra lieta, kas šai viesnīcai uzliek lielu mīnusu, ir tas, ka blakus māju remontē. Remontē pa ķīniešu modei - no 7 rītā līdz 23 vakarā mazie cilvēciņi urbj, metina, maisa cementu utt., radot dažādākos trokšņus, kas traucē miegu. Bet tā jau viesnīca laba un lēta.
Šodien vēlreiz izstaigāsim Šanhajas centru, pabūdami citās vietās, nekā vakardien. Vienīgi, šodien līdzi nebūs Andžeja draudzenes, kura, būdama ķīniete, vakar neskaitāmas reizes mums izpalīdzēdama, gan nokaulēdama cenu ielas tirgotājiem, gan ar taksistiem konversējot. Man šķiet, ka mums būtu ar Avenālu būtu kaut kā jāpasakās viņai par visu to.
Šodien vēlreiz izstaigāsim Šanhajas centru, pabūdami citās vietās, nekā vakardien. Vienīgi, šodien līdzi nebūs Andžeja draudzenes, kura, būdama ķīniete, vakar neskaitāmas reizes mums izpalīdzēdama, gan nokaulēdama cenu ielas tirgotājiem, gan ar taksistiem konversējot. Man šķiet, ka mums būtu ar Avenālu būtu kaut kā jāpasakās viņai par visu to.
10. Jūnijs 2008
Šanhaja
Šanhajā ir mitrs, karsts un līst, un te taisa smirdīgos tofu, no kuriem Andžejam paliek slikti... Bet visādi citādi, neskatoties uz 5 stundu atšķirību laikā, esam puslīdz dzīvi. Cerams, ka turpmākās dienas atnesīs staigāšanai labvēlīgākus apstākļus - saule un +30 man mazliet vairāk iet pie sirds par lietu un +25.
Vēl es piebildīšu, ka lai gan bacillus savā izkliegtajā sāpē mani vainoja visādās katastrofās, patiesībā viņš pats ir katastrofa, un visu disturbanču cēlonis :):):)
Un tagad uzmanībai dažas bildes:
1. Skats no viesnīcas loga Šanhajā.
2. Avenāls cītīgi skribelē cibas tekstu.
Vēl es piebildīšu, ka lai gan bacillus savā izkliegtajā sāpē mani vainoja visādās katastrofās, patiesībā viņš pats ir katastrofa, un visu disturbanču cēlonis :):):)
Un tagad uzmanībai dažas bildes:
1. Skats no viesnīcas loga Šanhajā.
2. Avenāls cītīgi skribelē cibas tekstu.
6. Jūnijs 2008
26. Maijs 2008
more mp3
Music mode again.
Vēl daži sīki mp3 un viens lielāks, kuru drīzumā novedīšu līdz pabeigtam gabalam.
Pirmais sīkais gabals
Otrais sīkais gabals
Garāks, puspabeigts gabals
Daudziem mazajiem gabaliņiem laikam nekad nebūs lemts tapt par kaut ko lielāku, jo ar tiem ir tā, ka pamatmeldiņam ļoti grūti atrast variācijas un kaut ko tādu, kas tam līdzētu tapt par interesantu, evolvējošu skaņas strāvojumu :) Tāpat kā otas meistatiem ar puspabeigtiem zīmējumiem :)
Vēl daži sīki mp3 un viens lielāks, kuru drīzumā novedīšu līdz pabeigtam gabalam.
Pirmais sīkais gabals
Otrais sīkais gabals
Garāks, puspabeigts gabals
Daudziem mazajiem gabaliņiem laikam nekad nebūs lemts tapt par kaut ko lielāku, jo ar tiem ir tā, ka pamatmeldiņam ļoti grūti atrast variācijas un kaut ko tādu, kas tam līdzētu tapt par interesantu, evolvējošu skaņas strāvojumu :) Tāpat kā otas meistatiem ar puspabeigtiem zīmējumiem :)
11. Maijs 2008
Greg Egan - Permuation City
Beidzot izlasīju Grega Īgana grāmatiņu Permutation City, kura man mētājās apkārt kopš 1994. gada, kad to iepirku, būdams Austrālijā. Kopš tā laika vairākas reizes esmu sācis to lasīt, pēc tam pamezdams darbiņu pusratā (hell, "pusratā" nav īstais vārds, nespēju izlasīt vairāk par 10 lapām).
Īsi sakot, it blew my mind. Stāsts ir par dzīvi ap 2050. gadu, kad bagāti cilvēki var atļauties izveidot savus klonus virtuālajā realitātē, lai tur dzīvotu nosacīti mūžīgi. Protams, lai simulētu cilvēka uztveri un apziņu, ir vajadzīgi (vēl joprojām) milzonīgi resursi, tāpēc Kopijai (grāmatā šādi kloni arī tiek saukāti "Copy") nākas dzīvot primitīvā, ierobežotā VR, ar ātrumu kas ir daudz lēnāks, nekā realitāte. Tomēr ir kāds pusjucis vīrs, kuram padomā idejas, kā izveidot nenormāli krutu kompi, kuram pa spēkam simulēt gandrīz visu universu. And then there's this chick - Marija, kas neatkarīgi no Paula (minētā pusjukušā) strādā līdzīgā lauciņā - stāstā nosauktā par Autoverse - būtība programmiņa: Mendeļējeva tabula + fizikas likumi, un tas viss vienkāršots tiktāl, lai bez pūlēm varētu simulēt baktēriju attīstību un mutācijas utml. Anyway - abi šie gudrinieki kopā izgatavo bezgalīgi izpletošos cellular automaton procesoru tīklu, kurā iedarbina gan atsevišķu pasauli, kurā miljonāriem dzīvoties, gan arī ievieto tur Autoversu - saules sistēmu ar vienu planētu, uz kuras tiek simulēti vienšūņi ar potenci attīstīties...
Bet, shit, cik gan Īgans var būt zinātnisks! Viņa skurpulozi izstrādāto zinātnisko pamatojumu grāmatā notiekošajam es īsti neaptvēru pat tad, kad pabrowzēju wikipēdiju, meklējot, kas tad īsti ir cellular automaton. Bet, nu, tas, ko es sapratu un par ko sajūsminos, ir daudzie paradoksi, atziņas un riktīgi dziļie domu graudi, kas bieži pavīd grāmatā. Piemēram, psiholoģiskais Kopijas pārdzīvojums, pamostoties VR. Piemēram, cilvēku dzīve, atziņas, dzīvojot pasaulē, kurā viss ir maināms ar interfeisu palīdzību - pat tavs garastāvoklis un atmiņas. Un, kur ir tā robeža, kad cilvēks, pastāvīgi sevi mainot, vairs nav viņš pats. Atsevišķa jautrība (faktiski, interesantākā grāmatas daļa) sākās tad, kad abi divi jaunās, mūžīgās (well, tā bija paredzēta eksistēt mūžīgi!) pasaules radītāji satikās iekš cellular automaton pasaules, un tās dzīlēs darbinātajā Autoversā bija attīstījušās saprātīgas būtnes, kuras zinātnieku tekošais jautājums bija "Kas mēs esam? Kā radusies mūsu pasaule?"
Grāmata bija mana laika cienīga.
Īsi sakot, it blew my mind. Stāsts ir par dzīvi ap 2050. gadu, kad bagāti cilvēki var atļauties izveidot savus klonus virtuālajā realitātē, lai tur dzīvotu nosacīti mūžīgi. Protams, lai simulētu cilvēka uztveri un apziņu, ir vajadzīgi (vēl joprojām) milzonīgi resursi, tāpēc Kopijai (grāmatā šādi kloni arī tiek saukāti "Copy") nākas dzīvot primitīvā, ierobežotā VR, ar ātrumu kas ir daudz lēnāks, nekā realitāte. Tomēr ir kāds pusjucis vīrs, kuram padomā idejas, kā izveidot nenormāli krutu kompi, kuram pa spēkam simulēt gandrīz visu universu. And then there's this chick - Marija, kas neatkarīgi no Paula (minētā pusjukušā) strādā līdzīgā lauciņā - stāstā nosauktā par Autoverse - būtība programmiņa: Mendeļējeva tabula + fizikas likumi, un tas viss vienkāršots tiktāl, lai bez pūlēm varētu simulēt baktēriju attīstību un mutācijas utml. Anyway - abi šie gudrinieki kopā izgatavo bezgalīgi izpletošos cellular automaton procesoru tīklu, kurā iedarbina gan atsevišķu pasauli, kurā miljonāriem dzīvoties, gan arī ievieto tur Autoversu - saules sistēmu ar vienu planētu, uz kuras tiek simulēti vienšūņi ar potenci attīstīties...
Bet, shit, cik gan Īgans var būt zinātnisks! Viņa skurpulozi izstrādāto zinātnisko pamatojumu grāmatā notiekošajam es īsti neaptvēru pat tad, kad pabrowzēju wikipēdiju, meklējot, kas tad īsti ir cellular automaton. Bet, nu, tas, ko es sapratu un par ko sajūsminos, ir daudzie paradoksi, atziņas un riktīgi dziļie domu graudi, kas bieži pavīd grāmatā. Piemēram, psiholoģiskais Kopijas pārdzīvojums, pamostoties VR. Piemēram, cilvēku dzīve, atziņas, dzīvojot pasaulē, kurā viss ir maināms ar interfeisu palīdzību - pat tavs garastāvoklis un atmiņas. Un, kur ir tā robeža, kad cilvēks, pastāvīgi sevi mainot, vairs nav viņš pats. Atsevišķa jautrība (faktiski, interesantākā grāmatas daļa) sākās tad, kad abi divi jaunās, mūžīgās (well, tā bija paredzēta eksistēt mūžīgi!) pasaules radītāji satikās iekš cellular automaton pasaules, un tās dzīlēs darbinātajā Autoversā bija attīstījušās saprātīgas būtnes, kuras zinātnieku tekošais jautājums bija "Kas mēs esam? Kā radusies mūsu pasaule?"
Grāmata bija mana laika cienīga.
9. Maijs 2008
29. Aprīlis 2008
28. Aprīlis 2008
Kamene un dvielis
Šorīt pārdzīvoju gandrīz vai šoku - pēc dušas, ņemdams dvieli, ievēroju, ka tajā iekodusies kamene - nu jau beigta. Kas gan viņai licis šitik neordināri rīkoties? Zibensātrumā caur manām smadzenēm traucās domas:
1) Kamene bija traka. Jo labāk man un viņai, ka beigta.
2) Kamenei ļoti sāpēja. Žēl kamenes, bet jo labāk viņai tagad.
3) Viņai gribējās ēst. Not likely.
4) Dvielis viņai agresīvi uzbruka. Is it even possible?
Bet, ja nopietni, kāpēc? Es neatceros neko no tā ko esmu lasījis, redzējis vai dzirdējis, kas kaut attālināti atgādinātu šādu kameņu uzvedību.
1) Kamene bija traka. Jo labāk man un viņai, ka beigta.
2) Kamenei ļoti sāpēja. Žēl kamenes, bet jo labāk viņai tagad.
3) Viņai gribējās ēst. Not likely.
4) Dvielis viņai agresīvi uzbruka. Is it even possible?
Bet, ja nopietni, kāpēc? Es neatceros neko no tā ko esmu lasījis, redzējis vai dzirdējis, kas kaut attālināti atgādinātu šādu kameņu uzvedību.
18. Aprīlis 2008
Complete computer illiterate
Complete computer illiterate:
Tikko nopirkts dators, un tā lietotājs sēž un blenž ekrānā, vērojot visu kas tur notiek. Lieki teikt, ka viņš nekad, nekad agrāk nav sēdējis pie datora, nerunājot nemaz par strādāšanu ar to. Pēc kāda brīža, kad uz ekrāna viss ir nomierinājies (Windows ielādējies), viņš sāk pētīt klaviatūru. Ilgi, ilgi pēta un pēc tam sašutumā un neizpratnē griežas pie uzstādītāja:
"Bet paskatieties! Šeit taču nav burtu ar garumzīmēm!"
Tikko nopirkts dators, un tā lietotājs sēž un blenž ekrānā, vērojot visu kas tur notiek. Lieki teikt, ka viņš nekad, nekad agrāk nav sēdējis pie datora, nerunājot nemaz par strādāšanu ar to. Pēc kāda brīža, kad uz ekrāna viss ir nomierinājies (Windows ielādējies), viņš sāk pētīt klaviatūru. Ilgi, ilgi pēta un pēc tam sašutumā un neizpratnē griežas pie uzstādītāja:
"Bet paskatieties! Šeit taču nav burtu ar garumzīmēm!"
14. Aprīlis 2008
vinyls, pt. 2
Šodien rīta pusē uzsitu jautājumu Latvijas Pasta klientu informācijas centram, un, lūk, ko man atbildēja cienījamā Iveta Šmite:
Skaņuplates sūta sīkpakās. Tomēr klientam pašam jaņem vērā nosūtāmā priekšmeta īpašības, t.i. trauslumu, un jāiepako plates ļoti rūpīgi cietā kartonā vai vēl kaut kā citādi, tā, lai saturs būtu nodrošināts. Sīkpakas kā pakalpojums neparedz apdrošinājumu vai noformēšanu kā "Trausls", tā kā, ja pārsūtīšanas laikā gadās kāds bojājums, pasta administrācijas vai lidostas nevarēs uzņemties atbildību.
Parasti bojājumi rodas tāpēc, ka sūtījumi no klientu puses absolūti nav nodrošināti, bet pasta sūtījumus apstrādā un transportē visus pēc vieniem noteikumiem. Pastam nav iespēju katru apskatīt, kas tiek sūtīts, un izturēties pret to īpaši.
Paldies.
Iveta Šmite
Klientu informācijas centra vadītāja
tālr.67018768
Un kāds mums ir gala verdikts? Laikam jau, ka visa incidenta sakne ir pasta darbinieku slinkums un nezināšana. Pēcpusdienā pabiju pastā, kur tikai pēc izdrukātās lapiņas pavicināšanas gar degunu aiz letes sēdošajai dāmītei kaut kas notika. Sākumā meitene paurbās pasta noteikumos, un pēc tam noteica, ka jā, varot sūtīt skaņuplates, un ka "mums jau tik reti nodod tās sūtīšanai". Oh, yeah.
Skaņuplates sūta sīkpakās. Tomēr klientam pašam jaņem vērā nosūtāmā priekšmeta īpašības, t.i. trauslumu, un jāiepako plates ļoti rūpīgi cietā kartonā vai vēl kaut kā citādi, tā, lai saturs būtu nodrošināts. Sīkpakas kā pakalpojums neparedz apdrošinājumu vai noformēšanu kā "Trausls", tā kā, ja pārsūtīšanas laikā gadās kāds bojājums, pasta administrācijas vai lidostas nevarēs uzņemties atbildību.
Parasti bojājumi rodas tāpēc, ka sūtījumi no klientu puses absolūti nav nodrošināti, bet pasta sūtījumus apstrādā un transportē visus pēc vieniem noteikumiem. Pastam nav iespēju katru apskatīt, kas tiek sūtīts, un izturēties pret to īpaši.
Paldies.
Iveta Šmite
Klientu informācijas centra vadītāja
tālr.67018768
Un kāds mums ir gala verdikts? Laikam jau, ka visa incidenta sakne ir pasta darbinieku slinkums un nezināšana. Pēcpusdienā pabiju pastā, kur tikai pēc izdrukātās lapiņas pavicināšanas gar degunu aiz letes sēdošajai dāmītei kaut kas notika. Sākumā meitene paurbās pasta noteikumos, un pēc tam noteica, ka jā, varot sūtīt skaņuplates, un ka "mums jau tik reti nodod tās sūtīšanai". Oh, yeah.
13. Aprīlis 2008
vinyls
Vakar mani pamatīgi izbesīja Latvijas Pasts, kurš paziņoja, ka es nevarot pa pastu pārsūtīt skaņuplates. Esot tāds rīkojums. Tas taču ir absurds, ka es jums saku! Viss jau būtu puslīdz labi, bet tagad man ebay stāv 24 klienti, kuri ir samaksājuši par uzvarētām izsolēm, a aizsūtīt es viņiem neko nevaru.
Vai kādam šajā sakarā ir idejas un ieteikumi?
Vai kādam šajā sakarā ir idejas un ieteikumi?
10. Aprīlis 2008
StreetView
Google StreetView.
Kādreiz bija tāda filma "Kapteiņa Granta Bērni", kurā figurēja "ceļotājs" Paganels, kurš, kā pats smējās, "ceļoja, sēdēdams krēslā". Nu mēs esam jau nedaudz tuvāk tam, ka patiešām varēsim ceļot, neizejot no mājas.
Pagaidām StreetView pārklāj tikai dažas ielas dažās ASV pilsētās un dažus ceļus ārpus tām. Un man nav zināmi arī plāni, cik agresīvi Google taisās attīstīt šo virzienu, taču, manuprāt, tā saucamais virtuālais tūrisms drīzumā uzplauks, un kļūs gan par izdevīgu biznesu, gan par populāru izklaidi. Mums jau ir neskaitāmas pa pasauli izkaisītas webkameras, Google Earth kopā ar iespēju salinkot to ar dažādiem citiem foto un info resursiem, tagad šis. Es mierīgi varu saredzēt vīziju, kā ģimene sēž mājas pie liela ekrāna, kurā redzama konsole, bet virs tās - saulaina pludmale, kalni, Luvra, Ķīnas mūris, tornado, vai vēl kas cits - viss tas reālā laikā HD kvalitātē ar iespēju pašam izvēlēties, kur un ar kādu ātrumu doties.
Starp citu, kāds pāris Pitsburgā jau paspējis Gūgli iesūdzēt tiesā par to, ka StreetView parādījusies viņu māja. Manuprāt, diezgan idiotisks veids kā ķeksēt naudu no gūglesmaisa.
Kādreiz bija tāda filma "Kapteiņa Granta Bērni", kurā figurēja "ceļotājs" Paganels, kurš, kā pats smējās, "ceļoja, sēdēdams krēslā". Nu mēs esam jau nedaudz tuvāk tam, ka patiešām varēsim ceļot, neizejot no mājas.
Pagaidām StreetView pārklāj tikai dažas ielas dažās ASV pilsētās un dažus ceļus ārpus tām. Un man nav zināmi arī plāni, cik agresīvi Google taisās attīstīt šo virzienu, taču, manuprāt, tā saucamais virtuālais tūrisms drīzumā uzplauks, un kļūs gan par izdevīgu biznesu, gan par populāru izklaidi. Mums jau ir neskaitāmas pa pasauli izkaisītas webkameras, Google Earth kopā ar iespēju salinkot to ar dažādiem citiem foto un info resursiem, tagad šis. Es mierīgi varu saredzēt vīziju, kā ģimene sēž mājas pie liela ekrāna, kurā redzama konsole, bet virs tās - saulaina pludmale, kalni, Luvra, Ķīnas mūris, tornado, vai vēl kas cits - viss tas reālā laikā HD kvalitātē ar iespēju pašam izvēlēties, kur un ar kādu ātrumu doties.
Starp citu, kāds pāris Pitsburgā jau paspējis Gūgli iesūdzēt tiesā par to, ka StreetView parādījusies viņu māja. Manuprāt, diezgan idiotisks veids kā ķeksēt naudu no gūglesmaisa.
18. Marts 2008
11. Marts 2008
Pavasaris
Šodien atkal izdzirdēju meža strazda dziesmu. Var tikai pabrīnīties, cik gan daudzkrāsainu emociju jūru cilvēkā var izsaukt parasta meža putna vīterošana...
5. Marts 2008
Stardust
It's another quest, a quest for the Star.
Šī filma man lika raudāt. Vienkāršs stāsts ar laimīgām beigām, kā miljons citu, un tomēr - kopā savijušās skaņa, krāsas un kustība šajā gadījumā deva vienreizēju gandarījumu. Neparasti skaista, tīra un gaiša. Dažbrīd aušīga, komiska, jautra. Patiess pārdzīvojums, un viens no labākajiem, ko pēdējā laikā biju baudījis kino.
Tagad iešu gulēt, bet rīt no rīta rakstīšu dzeju.
Šī filma man lika raudāt. Vienkāršs stāsts ar laimīgām beigām, kā miljons citu, un tomēr - kopā savijušās skaņa, krāsas un kustība šajā gadījumā deva vienreizēju gandarījumu. Neparasti skaista, tīra un gaiša. Dažbrīd aušīga, komiska, jautra. Patiess pārdzīvojums, un viens no labākajiem, ko pēdējā laikā biju baudījis kino.
Tagad iešu gulēt, bet rīt no rīta rakstīšu dzeju.