Bijušie koļegas ieteica Hameltons muziklu noskatīties. Skatos un tā vien gribās atkal kādu brīdi pastaipīt dekorācijas, patīt vadus, pārbūvēs paspēt visu kā vaig izdarīt, un... pēc pirmizrādes tā kārtīgi piebuhāties. Jeb, kā saka, ar džekiem normāli iekapāt.
Dižpriedēs sen nebij kāpts. Vispār gandrīz kā gads, ka lielos kokos nav kāpts un zāģēts. Ta vēl Vācu armijas ķiveri atradām. Sarūsējusi un baigi smaga.
Pietura "velniņi" man izglāba dzīvību. Nebij tālu no urīnpūšļa sprādziena. Pie Salaspils jau bij ņekomfortabļa, pie Kokneses vispār pizģec bij. Sakodu zobus un cik vien skaļi iespējams klausījos motorhead un ministry. Briesmīgi, briesmīgs brauciens , muzārs gan labs.
Nosapņoju, ka sēžu virvē un restaurēju lielo Brīvības 88 māju. Bet tur noteikti stalažas būs, godīgi sakot gribētos tur pablandīties pirms lielās perestroikas, jeb stroikas laikā.
Protams , ka A.C.A.B. jeb 1312, pašļi nahui musora. Bet te ments diezgan izgītojošu viģiku uzņēmis. Nezināju , ka dzīvnieki šādi piebuhājas ziemā nedabūjot barību. Bij gan dzirdēts par puvušus ābolus saēdušamies aļņiem. Tā , ka izrādās ne tikai bites vasarā sprāgst nost saindētu rapšu dēļ.