Vai var iekustināt nomāktu prātu ar AD, ja tas ir pilnībā apstājies bezgribas stāvoklī? Varbūt. Minu, ka tiem 30% griba vēl mazliet kustējās, atlika tikai mazliet vairāk iestumt. Bet varbūt tieši izkustināja galīgi sastingušos.
No bezkustīgā var dabūt ārā arī nanoskopiska ievēlēšanās kaut ko atsākt gribēt. Kā sinepju graudiņš, no kura pamazām izaug stāds. Un tad liek klāt iztēli, kas ļauj ievēlēties kaut ko konkrētāku, un re, izaug zari un lapas, un var atkal elpot un priecīgi izskriet ārā, lietū salīt.
Depresijas periodi, šķiet, ir kūniņas stadijas starp straujām izaugsmēm, vai kaut kādu traumu, izdegšanas vai totālas vilšanās vai zaudējuma pārvarēšanām, vai ne tā? Kamēr ir, ir neizturami briesmīgi. Kad vairs nav, pilnīgi aizmirstas, ka jebkad ir bijusi.