| Basām kājām. |
[Oct. 8th, 2021|09:43 am] |
Šosezon maksimāli centos nevalkāt apavus. Apmēram divu mēnešu laikā pēdas pierada tiktāl, ka varu pārvietoties komfortabli pa gandrīz jebkādu virsmu. Negatīvais aspekts, tagad prasās vēl vienu izmēru lielākus apavus, citādi kāju pirksti jūtas saspiesti. A 47./48. izmērus dabūt ir problēmas. Tā es uz savas ādas pārliecinājos, ka apavi parastie ir viegli deformējoši. Tāda supermaiga pēdu nosiešana, kas bija lielā cieņā Ķīnā.
Nāk aukstums, nāksies atkal pastiprināti valkāt apavus. Turēšos gan līdz pēdējam, pagaidām nesalst tā, lai nevarētu izturēt.
Dīvainā kārtā skrējis basām nebiju kopš vasaras sākuma.Vakar paskrēju pa mežu. Lapās paslēpušies čiekuri un koku saknes neļāva turēt sakarīgu tempu, skrienot tomēr sanāk diezgan sāpīgi. Lai gan pieņemu, ka var uzkačāties tiktāl ,ka arī tas vairs nesāp. Nelielo gabalu pa asfaltu skrēju ar īpašu prieku, jo varēja pilnībā atslābt un izbaudīt saulīti. Mhm, pa asfaltu ir daudz vieglāk, lai cik dīvaini tas nešķistu.
Skrienot basām ir cits solis, krietni vairāk uz pirkstgaliem, tāpēc nākamajā dienā var labi just apakštilbu muskuļus. Forši!
Dīvaini, ka cilvēki pilsētā pievērš basām kājām pastiprinātu uzmanību. Līdz pat tādai pakāpei, ka būvmateriālu veikalā es dzirdēju izsaucienu - opa, ņihuja se', basikom! |
|
|