Un tagad uzrakstīsim, kāpēc katrs šeit kaut ko raksta!

Bet vēl joprojām skatiens nespēj melot. Tikai šķiet otrādi - tavas acis melo ar patiesību, jo dzirdu pārāk nepārliecinošu runu.
Laikam jau vārdi ir primārais, ko akceptē, jo tajos vairāk pierādījumu nekā sajūtās.

Vakar veikalā pie akmens tilta ar cilvēku bez atkarības atradām šampūnu, kādu lietojām bērnībā, tas smaržoja pēc košļenēm un saucās - Кря-Кря (latviskais tulkojums uz iepakojuma - Kria-Kria). Maksā tikai 0,34 Ls.
Atgādināja bērnību, patīkami... un kas to būtu teicis! Laikam arī tas piederas pie novecošanas. Ar Agnesi arī konstatējām, ka vēl pie tā ir arī tādi fakti kā - nepatīk nekvalitatīva mūzika, pasākumos labāk tiek sēdēts ārā nevis cirviskās telpās, masveidīga melnās krāsas patērēšanas vairs nešķiet tik vilinoša (kaut arī manām acīm tā tik un tā simpatizē stila ierobežotās devās)

Šķiet, ka vienīgie, kas nemācīsies komunikācijās, ir tie, kurus neuzņem.
Ja šogad beigtu skolu, laikam jau ietu uz komunik., bet skatoties, ka visi šogad tēmē tieši uz to...
Tas varbūt liek justies parastai vai arī stilīgā sabiedrībā.

Sāku aizgulēties. Man pavisam maz līdz kursiem un daudz kas vēl jāpaspēj. Varbūt neiet? Varbūt pasteigties?

Izturies dabiski. Tēlo to.

Viņa nebija ne izmisīga, ne histēriska, jo tik ļoti ieslēgusies sevī, bet viņas tābrīža depresivitāte lauzās uz āru, ka uz viņu varēja nemanot palūkoties un redzēt tikai viņas fiziksko esamību. Viņa bija skaista. Viņa pīpēja. Viņa bija nomākta. Viņa bija sveša. Tā viņa tur sēdēja, uz viņas zvanu neviens neatbildēja. Tad nodzēsa cigareti un, džinsu galiem švirkstot gar bruģi, aizgāja (viņas nomāktība liek teikt - aizvilkās), tad kāds tūristu bariņš aizsedza skatu, tad atkal redzēju viņu aizejam aiz stūra. Vecais onkulis uz pretējā sola tikai bezcerīgi skatījās puķu dobē, tad uz mašīnām ielās, tad atkal pevērsās sārtajām puķēm.

Tas bija vakar, bet šodien dabūju pagaidu tiesības ar ļoti smuku bildi, nevaru sagaidīt, kad būs īstās.

Kurpju veikalā pieliecos pie zemāka plaukta, nemanot biju vienā augumā ar mazu bērnu , viņš tikai blenza, siekalojās un smaidīja. Man visas kurpes sāka riebties.

Vēl joprojām šodien gaiss smaržoja pēc liepām.

Pat neesošā skaidrība izplēn. Karkass sabrūk, paliek tikai sijas, bet vai tāpēc es redzu debesis pirmā stāva griestos.
Stll bemused.

Neizprotama, bet skumja sajūta. Nezinu, kas ir nepareizi(apzinos, bet apjukums tik un tā rada savu), vai arī - kā jārīkojas, lai... Tikai gribas atstāt visu - pure, perfect and poisonous. Negribu skatienu novēršamies. Citu neskaidrība rada neskaidrību sevī. Neakceptēšu un nepiedalīšos es šajās labdarības akcijās, drīzāk iznīcināšu sevi pa daļām.

Šaize, ne/?
Laikam neesmu izkrāsota pietiekami. Un mani kurpju papēži nav pietiekami augsti, lai radītu nevarības sajūtu citu acīs (lasīt ar domu - lai radītu pašstabititātes, noteiktības un varenības sajūtu tajos citos), hi-hi.
Lai nu kā - siets, kur tradicionalitāte, stereotipisms un nogurdinošā garlaicība paliek ārpusē.

Manas pareģošanas spējas mani sāk nomocīt, vismaz kaitina nudien. Vismaz kāda priekšrocība jau tam visam ir. Pārsteiguma moments zūd, un tas liek notiekošo uztvert visnotaļ mierīgi. Taču tik un tā tika uzjundītas visas atmiņas, un tev nav ne mazākās nojausmas, par ko ir runa. Turpretim esmu otrā galējībā, ka nav ne mazākās nojausmas par citiem aspektiem, un nav ne mazākās nojausmas, kas ar to būs rīt. Zinu tikai, ko es gribu.
Prieks bij' satikt eovina un jolka! Vakars spēja izvērsties ne tik ļoti mīlīgs, bet tam ir liels + (atjaunoju optimismu) - esmu mājās, dzeru tikko vāktu liepziedu tēju simpatizējošas mūzikas skaņās.
Jaukie 18, ne/?

Parasti vienmēr es iegūstu, ko vēlos. Citreiz neapzināti, zemapzioņa. Drīzāk nevis iegūstu, bet notiek.

"Fascinē" cilvēki, kurus, kā viņi paši apgalvo, nevar iespaidot. Bet interesanti, kā citi apbrīno viņu detaļas - izturēšanos, attieksmi, vēlmes, izvēli... Patīkami, ka esmu tāda autoritāte, hih. Atšķirība ir tikai [ne]ieinteresētībā un [intra]ekstraversijā, un tajā, kur cilvēks vēlas dzīvot - savā pasaulē vai citu radītajā ilūzijā par tevi.

Sapņoju, ka lieku eksāmenu jaunrunā un starplaikā braucu ar furgonu, pa kuru - apšaude.

Nu vismaz laikapstākļi vēršas nedaudz uz patīkamo pusi.
Patīkams svaigums ārā.
Patīkama smarža ārā (privilēgija, ko var baudīt dzīvojot ne Rīgas centrā, bet ļoti tuvu tam).
Varētu vēl tikai vēl nedaudz vēsuma.
Nevaru saprast, kā var jūsmināties par saules karstajiem stariem, neatrodoties jūrmalā.

Pēc kāda laika atkal pievēršos Ilyai, bet tas ar uz kādu laiku (bet pavisam jau nu neapniks).

Perfekta franču šokolāde. Vēl joprojām mani velk atpakaļ uz Parīzi.

Ne visas cilvēku atiecības ir darījums, bet tu kļūdījies. Tava draugu patiesība ir 0.33, tāpēc arī tik liels "draugu" skaits. Man nešķiet, ka no mums diviem žēl būtu vairāk kā vienam. Ja Tev ir, tad jau noteikti par savu neizdevušos rīcību. Tas tāpēc, ka es negribēju būt viens no viņiem. Trūkst tev smalkjūtības. Bet tādiem jau vieglāka dzīve, laikam.
Nevaru aizmirst. Laikam pietrūkst.

/upd Nevaru aizmirst. Laikam pietrūkst. Ko es cenšos apmānīt?

Vienatne ir viena sasodīti perfekta lieta (neraugoties uz apkārtējo cilvēku esamību). Protams, nebiju jau viena, divvientulība ar Dž. O. Starp mums pastāv savstarpējā pakļaušanās, viņš nekad neiebilst pret maniem iebildumiem, ja man tādi rodas, viņš neprasa, lai maksāju viņm par kafijas kokteili ar ledu un sīrupu, tumšās šokolādes, Coffee Nation. Tāds perfect starplaiks starp autoskolu un pmp.Un cigaretes.

Interesanti vērot, kā klārē grāmatās izlasītās idejas, pamatojoties uz citu nezināšanu, nevis savu gudrību.

Šodien pēc autoskolas iegāju vienā no Rīgas labākajiem veikaliem, un atradu kreklu, kādu sen gribēju. Bet vēl foršāku. Sīki rūtainu - sarkans, balts, podziņām, puspiedurknītēm ar šķēlumu un baltu, izšūtu taureni uz kreisās piedurknes pleca. Dabīgs audums - 100%. Perfekti, tikai laiks tik un tā pat kailumam par karstu.

Vieglāk ir ko darīt lietas labā, nekā nedarīt un no tā gūt labumu (izklausās padumi, bet pašreizējā situācijā ir tieši tā).

Ik pa laikam tomēr tv parādās kāda laba filma.
Patika, pat lielā mērā (vairāk arī neko nrakstīšu) - http://www.imdb.com/title/tt0162909/
(tikai diemzēl nenoskatījos visu no sākuma līdz beigām)

Es pieķeru sevi jau kuro reizi skatoties vienas un tās pašas bildes.

Mans melnais kaķis atkal medī uz gaismu salidojušos insektus. Viņš (pareizāk - viņa) tos parasti arī noķer un apēd. Tas ir visai izdevīgi pārtikas iegādes ziņā. Brokastīs - muša. Pusdienās - muša. Vakariņās - arī kkāds insekts. Un man vēl pie tam nekas pa māju nezuzinās.

Man ir burvīgas vakariņas-naksniņas . Zinu, zinu - tik vēlu ēst ir neveselīgi. Garneles ar citronu, ķiploku mērci un pipariem. Tad es izdomāju, ka vajag pelmeņus ar dažādām mērcēm.

Vēl kavējoties vakara atmiņās. Man bija patīkamākais brauciens maršrutniekā. Satiku bijušo skolasbiedru, nebiju domājusi, ka viņš ir tik patīkams. Vējš matos. Runājām, bet ne daudz.