Niekojos ar tabaku. Patiešām patīkami.
Un tagad, Zenta Mauriņa, labvakar. Es par Jums rakstīšu eseju.

Neeksistējošas lietas, karkasi bez satura, tad es tos varu piepildīt. Bet tik pat labi es nespēju iztikt bez sev noteiktām vērtībām, kādas ir kļuvušas visai pasaulei. Es sevī varu ieliet nelielu tukšumu, brīvību (un mēs visi zinām, cik ļoti lielā mērā tā pastāv, vai arī, ko ar to saprotam). Nevienu vārdu nedrīkst uztvert burtiski, tie ir tikai simboli attiecīgam jūtu, izpausmju, lietu kopumam. Un man ir vienalga, vai es akceptēju vai nē Worholu, un man ir vienalga, vai es atbalstu vai nē jau starptautiski atzītas un augsti novētrētas vērtības. Atzīšana. Pēc personīgajām interesēm vai objektīvi skatoties. Nesakrīt. Vēlies kļut par elku? Vari mēģināt. Apvieno un simulē. Formulu zini. Skaista čaula. Tu gribi zināt, kas tur iekšā? Gribu. Negribu. Gribu domāt, ka tā. Gribu zināt, ka tā. Kā?

Man ir pilnīgi vienalga, kādi cilvēkiem ir mērķi vai vēlējumi attiecībā uz manu dzīvi. Ir tomēr jāpiedomā pie savas attieksmes un izpausmēm. Nedrīkst it kā atbalstot, kas ir pilnīgi nevajadzīgi un nevietā, sagraut to, kas jau ir. Var vainot par aprobežotību? Var gan. Un jo vairāk es kontaktējos un sarunājos ar cilvēkiem, kuri tiešām nav tā vērti, jo vairāk es zaudēju savu pašapmierinātību, mieru. Un es sev radīju neizpratni.

Rītvakar pēc studijas dzeršu vīnu un izlikšos. Dejošu bez mūzikas, un tu un citas nevajadzības pazudīsiet no mana redzes loka. Un tu arī zini, vai esi sarakstā vai nē.

Šodien dzīve sūkā. Visu dienu pārpratumi, mulšana cilvēku starpā un ne viena vien izgāšanās. Ne jau es. Man tikai nav talanta. Kaut kādi vigvami pēc vētras piramīdu karkasu vietā. Cigaretes ir sūds. Un man nepatīk, ka nepazīstamas un skaistas meitenes man uzsmaida. Un man nepatīk, ka esmu atradusi sev jaunu aizraušanos, kaut arī nav nekā no šķietamā.

Bet man jau tomēr patīk. Un tas nozīmē, ka es nekļūšu par ekonomistu vai bankas darbinieku, lai arī mana apziņa balso par garlaicīgo, aizspriedumaino, pareizo, kārtīgo pilsoni. Un nav nekādas samaitātības, ir tikai aizspriedumi lielākā vai mazākā mērā.

Man patīk sajūta, kad iepazīstu pilnīgi vai gandrīz nezināmu personu. Tad varu veidot viņu, kādu vēlos. Un tās ir manas iedomas, kas man liek justies labi. Tas varbūt norāda, ka tev dots ir tikai mirklis, kuru paildzināt vari tikai tu pats, saglabājot savu noslēpumainību.

Brīvības iela tiks pārveidota par bezceļa tipa, bedrainu un dubļainu brauktuvi, un ļautiņi jau sagatavojušies laikus.

Mana komunicēšas attiecība 5:2 ir samērā ok. Bet šosestdien jāveic izņēmumi. Jābrauc uz Sguldu! Sveicināt rudeni. Kurš ar?

Šķiet, ka tikko kādu izdevās sabiedēt telefonsarunas laikā. Noņem masku un re, kas sanāk! Pēdējā laikā nekas vairs uz sliktu nevelk, vai arī vienaldzība pie vainas.

Šovakar biju mazā paradīzē, atmosfēra patiesi jauka. Vēl viena darba nedēļa ir galā. Un otrdienas un piektdienas turpmāk būs pašas jaukākās. Zīmēšu. Pa ilgiem laikiem paņēmu atkal rokā zīmuli. Vēl neesošais rezultāts, tas kas ir procesā mani nedaudz pārsteidza, bet patiesībā drīkstu prasīt tikai vairāk. Un katrs vakars tagad aizņemts.

Biju uz Pēdējām dienām. Nevis filma lika domāt, bet gan tajā varēja par šo to padomāt neatkarīgi, kas notiek uz ekrāna. Noskaņu filma, lai neteiktu - nekāda. Varbūt tikai īpaši izteiktie Kobeina fani, fanātiķi sajūsminās, jo slimīgi ņem pretī visu, ko saista ar savu elku (negācijas no viņu puses neuzklausīšu). Blakussēdētājs izteicās saudzīgi - nu kaut kas pietrūka. Bet pēc Dievu mijkrēšļa noskatīšanās vislaik pārņem domas, ka mūsdienās vairs neuzņem labu kino (laikam atkārtojos, bet tas tikai pastiprina faktu).

Rudenim ir dots pārāk īss laiks, par 3/4 īsāks, bet īstam rudenim vēl mazāk. Un šī ir īsta rudens mūzika ar pasaules smaržu kā Zigfrīda filmās, dzeltenām un brūnām koku lapām, ielām ar slapju bruģi, cilvēkiem, kurus satiekam tikai uz mirkli, lai viņi nezaudētu savu šarmu.

Mācību gads officiālajā ziņā sācies gandrīz perfekti, ārpus tā paliek klasesbiedra bēres.

Tās divas brīvās dienas nedēļā jau tagad gribas pavadīt mierā un nesatiekot daudzus. Tā dēļ tieku apbērta ar visādām ziņām visos iespējamos veidos. Pārāk ātri nogurstu. Nogurstu no sarunām, skatieniem, smaidiem. Cilvēki grib dzirdēt tradicionālās atbildes, rakstītas vai teiktas, redzēt smaidus, jau bez emocijām ietrenēto vaigu muskuļu savilkšanu vai klaviatūru divu taustinju kombināciju, neraugoties, cik tas ir patiesi. Nepiedomā, dari to automātiski!

Kaķis saslimis, maza, melna podziņa vislaik guļ un skumji skatās, jau bija pie vetārsta, un vēl arī rīt un parīt jāved.

Un lai nu kā - Madonna ir samērā kolosāla, vismaz šodien!

Man ir patiesi jauka vācu valodas skolotāja, kuras atbilde uz klasesbiedrenes teikto, ka viņa lasa Dena Brauna Da Vinči Kodu (detektīvromānu, kas sacēlis jezgu plašākās aprindās, ne tikai detektrom. cienitāju vidū) atbild - Ooo, tad tu jau esi pievērsusies populārzinatniskajai literatūrai!
Un man vislaik bija maldīgi uzskati...

Man ir jokainas kurpes-zābaciņi. Kas būtu domājis, ka varētu atrast perfektas kurpes, kas ir rozā, jā, rozā un auduma, un šņorējamas. Pirmā asociācija ar Kerijas kurpēm (laikam jau tomēr vizuālais aspekts ir viens no tiem lielākajiem +, kādēļ brīžiem tiek skatīts Sex & the City). Nu patīk man visādas smukas lietiņas!

Trīs nedēļas bez neta tomēr ir mazliet kaitinošas, bet ar savām priekšrocībām literatūrā. Toties komunikācijas iespējas trūkums mani nemaz netraucēja. Jau tā brīžiem pa daudz.

24 h tikai izredzētie un nekāda neta. Par PV koncerta esamību tika aizmirsts jau izejot no Mežparka estrādes (te varētu izpelnīties PV fanu un citu atbalstītāju nopelšanu), bet pasākums, laikam jau var teikt ka, grandiozs, bet tas officiāli.
Makaroni ar sieru naktī un Knuts Hamsuns no rīta. Šodien sajutāmies fotografētas un filmētas, gaidi mūs Holivuda.
Imanta Ziedoņa Krāsainās pasakas.

Vakar ejot uz Tumšajiem Ūdeņiem (bija tukšums darbībā, bet vēlme veidot noskaņu un radīt emocijas, bet filma samērā ok, vidēja), redzēju padūšīgu vīru, kam piestāvētu štopēt hotdogus un visādus tur burgerus, baltā t-kreklā ar uzrakstu. Nē, tur nebija rakstīti maģiskie burti - NYC, bet gan Paris. Lieli, robusti, melni burti, tik lieli, ka ārējos nedaudz aizsedza viņa resnās rokas. Vienīgais, viņš jau noteikti nebija parīzietis.

Bet kur ir mana PV biļete/? (jā, biļetes cena visai saprātīga un būs Mofo...)

Nevaru izdomāt, vai piektdien doties uz pasākumu, kurā piedalīsies mani garlaicīgie un ne īpaši interesantie skolasbiedri, vai uz MDN, vai arī alternatīvās mūzikas pasākumu depo, vai arī palikt mājās un mīlēties ar Oskaru Vaildu.
Bet vai nav vienalga šobrīd. Tagad pēc biļetēm uz Baltic Pearl!!

Manis ir par maz, lai būtu visiem.

Man ir trauma (drīzāk vēlme pēc kādas labas filmas) ne jau no asinīm, sarkanām un dzeltenām, nebeidzamiem belzieniem, fizisku atriebību, bet gan no nogurdinoša kino. Pirms draugu ašo ideju realizēšanas, jānoskaidro saturs. Vienīgais, kas filmu kaut cik glāba, bija skaistas sievietes.

Kad gribas ko vieglu, naivu un...
Tikko noskatījos Amēliju. Nesaprotu, par ko iekš imdb liek 8.7 no 10 (laikam nostrādā rozā lietas, kas pasniegtas nedaudz neordinārā veidolā, ir pietiekami daudz filmu, kas stāv augstāk pat ar vienkāršu un pierastu pasniegšanas veidu, vai arī cilvēki pārāk noguruši).
Man *** no 5.
* par Odrijas Tatū tēlu;
* par montāžu;
* par krāsām, priekšmetiem un ,protams, Parīzi, Monmartru...
Pašai simpatizējošas lietas un pamanāmie sīkumi.
Brīžam garlaikoja, bet mūzika beigās ir ļoti jauka.

Neviena filma nav izpelnījusies 5/5, jo perfektākais variants - gandrīz, gandrīz. Gluži kā ar Sansa. Visvairāk emociju rosinošā. Bet tas kombinācijā ar režisora attieksmi, tēlu, cigaretēm, degsmi, mirkli, mūziku. Nezinu tikai, kas ir tas, kas liek teikt - gandrīz. Ir tik sajūta. Filma ir cd variantā, bet pagaidām neesmu skatījusies, jo zinu, ka monitorā tas viss savādāk.