Kad gribas ko vieglu, naivu un...
Tikko noskatījos Amēliju. Nesaprotu, par ko iekš imdb liek 8.7 no 10 (laikam nostrādā rozā lietas, kas pasniegtas nedaudz neordinārā veidolā, ir pietiekami daudz filmu, kas stāv augstāk pat ar vienkāršu un pierastu pasniegšanas veidu, vai arī cilvēki pārāk noguruši).
Man *** no 5.
* par Odrijas Tatū tēlu;
* par montāžu;
* par krāsām, priekšmetiem un ,protams, Parīzi, Monmartru...
Pašai simpatizējošas lietas un pamanāmie sīkumi.
Brīžam garlaikoja, bet mūzika beigās ir ļoti jauka.

Neviena filma nav izpelnījusies 5/5, jo perfektākais variants - gandrīz, gandrīz. Gluži kā ar Sansa. Visvairāk emociju rosinošā. Bet tas kombinācijā ar režisora attieksmi, tēlu, cigaretēm, degsmi, mirkli, mūziku. Nezinu tikai, kas ir tas, kas liek teikt - gandrīz. Ir tik sajūta. Filma ir cd variantā, bet pagaidām neesmu skatījusies, jo zinu, ka monitorā tas viss savādāk.