Īsta vieta disco. Ar lampiņām, kas neizskatās lēti, prasti un vulgāri. Zelts un kristāla lampas. Mode un ilūzijas. Pieprasījums un cēlums. Nevienu neinteresējošā un tomēr nepieciešmā vai arī esošā nauda. Stundas un stundas. Arī Amanda ir tur. Un tu uz Essu šampanieti aizvietot ar ripām?

Visas sievietes, kas dzīvo vienas, ap 40 gadiem sagaida psihiatriskās slimnīcas liktenis. Mani šķir pārdesmit gadi no tvaicenes. To šodien audzināšanas stundā uzzināju. Ar piebildi - Statistika!, liekot domāt par neizbēgamību. Nebūs jātērē nauda nākotnes uzzināšanai, pareģošanai. Un kārtējā atgādināšana - vecmeita.

Nākamgad laiku pirms Ziemsvētkiem jāsapērk būs konservi un kkāda sausā barība, tad Alfā varēs rādīties tikai janvārī.
Tas man atgādināja, kā aizvasar Jāņos nācās pabūt Rīgas centrā, pilnīgi neviena cilvēka. Tad nu nākamvasar, tā kā man vispār šie svētki nesimpatizē, došos vakariņās. Un nekādu sieru ar ķimenēm.
Bet piparkūkas gan kkad drīzumā jācep.

Mani spēj saraudināt tas, ka mana kaķe uzlecot uz galda izgāž tēju un nogāž visu uz grīdas. Un vislaik pārmetumi sev, ka aiznesu viņu pie ārsta, jo tas debīlais ārsts visu sačakarēja. Kaķim ir ļoti svarīga aste, bet manam tik pusaste. Kāpēc otrs var visur lošņāt pa skapjaugšām un gulēt uz durvju augšmalas, bet Eira mūždien visu sagāž un nogāž, un tad sabīstas.

Šausmināsimies par mazu sivēnu līķīšiem Ziemsvētku tirgū un ēdīsim desas.
Ādas apavos karosim un protestēsim pret kažokādām.

atšķirīgi realizējumi citreiz var būt pilnīgi nebaudāmi, pat pretīgi un neestētiski. tā tumši sarkanā lūpu krāsa, kas sakrājusies lūpu kaktiņos. samērā lielā tieksme labi paēst, kas nedaudz atstāj iespaidu uz ārējo izskatu. pat putnu spalvu šalles viesa riebumu. lielās krūtis, noteikti silikons. un mati, gari, protams, nu cik vien gari var būt, neteiksim, biezi. un arī, līdzīgi kā filmās, izrādēs - netiek rādīts, bet visiem skaidrs, kas bijis. bet tā tik pat labi varētu būt patiesība, ne jau mana, kādam jau noteikti ar ir, varbūt pat iepriecinoša un patīkama vai arī bezizejas.

Nepatīk man viss, kas raisa tukšuma sajūtu. Jo ilgāks laiks paiet pēc Artis klusē Alise klusē jo mazāk patīk. Liekas smieklīgi. Uz konkrēto mirkli izklaidējoši, bet no stadijas mazāk patīk drīz būs iestājusies aizvien vairāk nesimpatizē. Cenšoties pārspēt, ieslīgstam atpakļ. Vai vispār var pārspēt? Ko? Klasiku, nē.


Neskarot izrādi. Tas nedrīkt būt pārlieku liels perfektums, kas trucē. Un vispār, tas perfektums un pareizība nedrīkst būt.
Un, jā, man patīk, ka cilvēki smēķē. Tikai, kā.

What I always wanted to do was please women
Louis Feraud

Un šodien izdevās.

Ibsena Nora jeb Leļļu nams ir viena no labākajām, varētu teikt, ka labākā izrāde, ko pēdējā laikā esmu redzējusi. Iespaidu atstājoša, brīžiem riebumu un pretīgumu izraisoša. Radīja neizpratni, par to, ka arī mūsdienās izvēlas tādu ģimes modeli, kāds ir Leļļu namā. Kāpēc ir tādas, kas pat vēlas kļut par tādu marioneti, un no pretējās puses, vai tiešām ir tik interesanti, ka to cilvēku, ar kuru nodzīvo dzīvi, var un rausta aiz aukliņām, kā vēlas? Tad labklājības cena sievietei ir personības, viedokļa neesamība, vīra dievināšana un pazemīga izdabāšana ar sev netīkamām lietām. Un vīram tas tiešam ar patīk? Ticamāks variants man šķiet par vienādu līmeni, papildinājumu, līdzvertību. Sievietes vieta sabiedrībā un dzīvē, mīlestība un uzticība ir kā centrālās problēmas, bet luga ir pietiekoši daudzslāņaina, ka tas savijas ar naudu un pārticību, draudzību, laiku un piepildījumu. Detalizēti, nekā lieka, katra kustība, žests ar nozīmi.
Un Vivaldi, Bēthovens... Mūzika tikai pastiprināja lugas būtību un izklaidēja manu prātu.
Jābūt patiesi aprobežotam, ja luga atstāj vienaldzīgu.

Smukas kanniņas, kas smukas izskatās arī uz papīra, manāmi uzlabo omu, un tad pat slapjais sniegs šķiet kā lielas, baltas Ziemassvētku sniegpārslas. Labākais šovakar. Un pēc diviem mēnešiem vairs netraucē ne apkārtējie, arī tas nedzudz palīdz.

Tagad lasīšu un daudz par Rīgu. Laika maz un neizlasītu vārdu daudz.

Noplukušajā Vidzemes bibliotēkā jāiet aizvērtām acīm, jo savādāk uzskrien virsū 60to gadu pērlēm. Tikai mazliet restaurācijas... Tie krēsli. Nu nepatīk man tie mūsdienās radītie atdarinājumi!

Rudens ar izteikti perfektām, oranžām, sarkanīgām, dzeltenām lapām. Kļavas. Pār tiltu ejot redzēju, kā pār upi pārvelk melnu plēvi, bet uz kuras uzdrukātas milzīgas kļavu lapas, kurām būtu jāviļņojas upes tecējumā, oranžas un dzeltenas. Un uz tilta stāvēja zaļa mašīna, pie kuras vīrietis brūnās drēbēs lalīja sarkanas un oranžas uzlīmes kļavu lapu formā. Tas bija atceļā, bija jāatgriežas mājās, jo biju ko aizmirsusi, šķiltavas laikam. Bet tajā brīdī pat nenokļuvusi līdz mērķim jau zināju, kas tur notiks, varbūt jau notika, nezinu. Vienlaicība, paralelitāte. Un sajūtas tādas skumjas, ar naida un rūgtuma piedevu, bet tās vijas pakārtotas kādām citām. Bija skaists dzīvoklis, art deco, bet kur nedaudz traucēja mūsdienīgi elementi. Viena istaba pildījās ar dažādiem cilvēkiem, man viņi ļoti nesimpatizēja. Domāju, ka jādodas prom, es biju puskaila, bet tas nekādu diskomfortu neradīja, un apkārtējie pat to nemanīja. Paņēmu drēbes un ejot pa dzīvokli tam uzradās aizvien jaunas izstabas. Uz veļas gludināmā dēļa sēdēja sarkanmataina meitene ar gaišu ādu, bet mati bija patumši. Mēs runājām, un es neko nosodošu pret viņu nejutu, bet viss sagriezās virpulī, sev nemaz nezinot kādēļ, jo agrāk tam nebija nekādas nozīmes un tik un tā jau bija zināms. Sarunas laikā jutos novērota. Tajā skatienā parādījās skaudība. Bet par ko? Gribēju aizbēgt no turienes un nekad neiet atpakaļ, bet es pat ilgi tur vēl uzkavējos un ja pamanījos izkļūt, tad tik un tā pēc laika jau atrados atkal tajā dzīvoklī. Tāda riebīga, filmās rādīta paspiegošana, kuras rezultātā konstatēju, ka daudzi skapji pildīt ar sarkanmatainās meitenes drēbēm. Viņa tur nedzīvoja. Bet viņai patika baltas blūzes un krekli, žaketes un paplatas bilses. Un kurpes, skapja plaukti pilni ar kurpēm uz augstiem papēžiem, un atkal visas vienādas. Varbūt arī augsti papēži un tā vienādība bija tas noteicošais.

Ejot pa pilsētu, man patīk iztēloties, ka tur nekad neesmu gājusi, nekad neesmu redzējusi to vietu, tad pārņem tāda savādāka izjūta. Un vēl es gribētu kādu laiku pavadīt ar sevi kā cita persona. Interesanti būtu redzēt sevi citu acīm, kādu iespaidu esmu atsājusi, bet tas tik un tā nebūtu tāds pats redzējums, kāds ir jebkuram no jums.

Un mans dzīvoklis ir kļuvis divreiz plašāks un lielāks. Bet pagaidām tas tikai oficiāli, bet ne mazāk forši.
Tam sekos arī nākošais, bet kas zin, kas pa vidu, pasākums, bet tas nākošgad. Un vai velti es dzimšanasdienā pūtu svecītes uz tortes/?

Nepeispeistība, glamūrs šiks, alkohols, sievišķibas izpausmes vizuālajā tēlā, intelektuāla sevis parādīšana (viņaprāt). Tas viss mijas ar nelielu muļķību. Bet man patīk.

Esmu nogulējusi visas brīvdienas. Gulēju sestdienu, tad pāris nomodas h vakarā, šorīt pamodos pusvienos no zvana pie durvīm, bet tā kā neviens nebija ziņojis par ierašanos, nezinu, kas tur bija.
Tikko atcerējos, ka bija doma ko uzrasēt. Tehniskajā grafikā neesmu bijusi 2, nē, mazāk, mēnešus. Tad jau atliekam to vēl uz vienu nedēļu.

Vakar biju ļoti saņēmusies komunikācijai. Daudz vietu maiņu. Biju uz Džarmuša Salauztajiem ziediem. Filma patika daudz labāk par Kafija un cigaretes, kas laikam ieguvusi pieminēšanas un salīdzināšanas statusu, ja tiek runāts par Džarmušu, un filma patika arī pati par sevi, kaut arī tur nebija nekā, kas atstātu ilgākesošu iespaidu pēc tās noskatīšanās, mirklīga, nepārmērīga baudīšana un nekas pēc tam.
Albuma prezentācija bija krauded, pārāk. Tāpēc baudīju sarkanvīnu zem stikla jumta nepīpētāju zonā.
Un aizmigu ar viskija glāzi rokā.

Ja es angļu valodā sākšu lietot pārmērīgi daudz on the earth un one, tad esmu pārlasījusies Oskara Vailda literatūru.

Sēžu uz metāla ķeblīša, jo kaķis jauki okupējis manu krēslu. Arī viņa novērtē ērtumu.
Slinkums iezadzies manu tuvāko draugu lokā. Tad nu es šodien neaizgāju uz matemātikas kursiem, tā vietā Cofee Nation lasīju Emīla Zolā "Parīze", cenšoties apvienot obligāto un sev vēlamo, un klausījos Astor Piazzolla, Leonard Cohen, pīpējot tabaku, kas pa brīnumiem iespējms radījusi atkarību, laikam tikai morālu. Divas Parīzes - mana un Emīla.
Tagad jau kaķis ir nemanāmi pamanījies atrasties man klēpī un nu jau abi sēžam uz melnā, metāla ķeblīša.
Varētu turpināt skatīties Ziloni un mēģināt saprast, kas ir to runu pamatā, bet pagaidām gan škiet, ka nekas sevišķs.

Kubrika un kailuma vientulība, kur pagaidām vienīgais sabiedrotais galvassāpes.
Centrālais punkts, kas patiesībā atrodas aiz robežām. Vai tiešām es lieku domāt tik daudz/?

Šķiet vakars būs pietiekami neordinārs, bet tas nenozīmē, ka īpšs. Laikam tā būs pirmā reize, kad atradīšos kādā ārpusskolas pasākumā ar klasesbiedriem.

Sajūsmā par Anrī Matisu, bet nedaudz vīlusies par izstādi. Cilvēkiem, kuri nepārzin viņa darbus, noteikti rodas maldīgs iespaids. Gribēju redzēt viņa agrākos, kaut arī dekupāžas tehnikas it kā nekas darbi liek ieslīgt vajājošā ārprāta sajūsmā. Bet varbūt daļa vainas pieder Riekstkodim /? Neatceros kas režisors, bet tas bija Parīzē. Jā, Zirgs, jātniece un klauns. Cirks. Pārāk maz darbu no viņa dzīves.