šodien līdz trijiem

Rudens ar izteikti perfektām, oranžām, sarkanīgām, dzeltenām lapām. Kļavas. Pār tiltu ejot redzēju, kā pār upi pārvelk melnu plēvi, bet uz kuras uzdrukātas milzīgas kļavu lapas, kurām būtu jāviļņojas upes tecējumā, oranžas un dzeltenas. Un uz tilta stāvēja zaļa mašīna, pie kuras vīrietis brūnās drēbēs lalīja sarkanas un oranžas uzlīmes kļavu lapu formā. Tas bija atceļā, bija jāatgriežas mājās, jo biju ko aizmirsusi, šķiltavas laikam. Bet tajā brīdī pat nenokļuvusi līdz mērķim jau zināju, kas tur notiks, varbūt jau notika, nezinu. Vienlaicība, paralelitāte. Un sajūtas tādas skumjas, ar naida un rūgtuma piedevu, bet tās vijas pakārtotas kādām citām. Bija skaists dzīvoklis, art deco, bet kur nedaudz traucēja mūsdienīgi elementi. Viena istaba pildījās ar dažādiem cilvēkiem, man viņi ļoti nesimpatizēja. Domāju, ka jādodas prom, es biju puskaila, bet tas nekādu diskomfortu neradīja, un apkārtējie pat to nemanīja. Paņēmu drēbes un ejot pa dzīvokli tam uzradās aizvien jaunas izstabas. Uz veļas gludināmā dēļa sēdēja sarkanmataina meitene ar gaišu ādu, bet mati bija patumši. Mēs runājām, un es neko nosodošu pret viņu nejutu, bet viss sagriezās virpulī, sev nemaz nezinot kādēļ, jo agrāk tam nebija nekādas nozīmes un tik un tā jau bija zināms. Sarunas laikā jutos novērota. Tajā skatienā parādījās skaudība. Bet par ko? Gribēju aizbēgt no turienes un nekad neiet atpakaļ, bet es pat ilgi tur vēl uzkavējos un ja pamanījos izkļūt, tad tik un tā pēc laika jau atrados atkal tajā dzīvoklī. Tāda riebīga, filmās rādīta paspiegošana, kuras rezultātā konstatēju, ka daudzi skapji pildīt ar sarkanmatainās meitenes drēbēm. Viņa tur nedzīvoja. Bet viņai patika baltas blūzes un krekli, žaketes un paplatas bilses. Un kurpes, skapja plaukti pilni ar kurpēm uz augstiem papēžiem, un atkal visas vienādas. Varbūt arī augsti papēži un tā vienādība bija tas noteicošais.