Esmu vīlusies par šo vakaru, kas tomēr bija visnotaļ patīkams. Es esmu dusmīga par to, ka atteicu šivakara uzaicinājumam. Es esmu dusmīga par to, ka nepiezvanīju kādam cilvēkam, kuru gribāju satikt. Viss tikai tāpēc, ka plānots bija kas cits. Laikam jau tikai plānots. Staigāju pa Vecrīgas izgaismotajām ielām. Sēdēju un vēroju Daugavu laikā, kad satumst. Sēdēju un domāju, ka man ir vienalga par to visu, bet es tikai izlikos.

Dilema.

Karstum ksrsta diena. Nemaz nepatīk! Nogurums. Gribu ko tumšu uzvilkt, bet tādā laikā... Gribu žaketi, pusgarās bikses, šalli, katut ko tādu. Bet tagad bez drēbēm pat nebūtu labi. Rudeni!

Šodien pirmo dienu autoskolā! Gandrīz 3 h. Bija tā neko, blakus arī sēdēja jauka meitene, bet neko nerunājām. Pēc tam steigšus satikt draudzei un uz SPPA. Var teikt, ka intereses pēc. Pilnīgi nemaz nepārliecināja. Tā jau ir, ka var mācīties jebkur un gūt labus panākumus māc. iestādē un pēctam dzīvē, bet... gribas ko nopietnāku, lai pašai patīkami. Pats pēdējais no variantiem. Bet finanšu lietas un kas tamlīdzīgs ir tik un tā ārpus kārtas. Un tad vēss kokteilis iekš Double Coffee. Bet pārāk salds vasarīgai dienai.Tam visam seko neliels, bet tomēr pārsteigums. Paredzams.

Vēl tikai vēsu vannu un tdad jau redzēs, kas vakarā, bet šķiet, ka vajadzētu būt jauki. Tikai, kur es tā varu iekulties... Bet man jau patīk! Kaut arī visu labāk redzētu citādāku.

Nu re, viss it kā kārtībā, pašreiz un pagaidām. Miers un patīkams smaids. Iepriekšējajos postos ietvertais miers laikam saistīts ar to, ka zinu, ka laiks spēj atrisināt iekšējo neziņu, iedomu radītās neskaidrības un arī citas problēmas. Esmu laikam iemācījusies laist daudz ko gar ausi un neņemt pie sirds, jo zinu ka viss nāk un iet, visi nāk un iet. Varbūt tikai ir īpaši gadījumi, bet par tiem pašiem var tikai teikt kā par fundamentālām vērtībām, nekāda pārliecība nav iespējama. Katrs piedzimst viens un viens arī nomirst. Vai tāpēc mēs visi dzīvojam vieni? Mēs visi esam vieni, tikai radam kaut kādu ilūziju par savu dzīvi. Cenšamies nedomāt, lai tikai piepildītu laimes sajūtu. Tikai nebrīnies, kad nevarēsi nopirkt par sevis pelnīto naudu tik daudz materiālulu, lai aizbērtu lielo laimes bedri.

Dzert ūdeni visjaukāk ir no sarkanvīna glāzēm.

Es zinu. Un tas šoreiz ir visnepatīkamāk. Bet vēl - ja vēl kāds zinās.

Šodien negribu nevienu redzēt. Šodien negribu nekur iet. Ir iestājies neizprotams un apšaubāms miers. Gaidu, kas būs tālāk. Man nosacīti patīk šāda sajūta, jo tas, kas notiks, nav zināms. Rezultāts varbūt dažāds. Patīk tā sajūta, ka vari domāt, ka viss var būt, kā vēlos. Bet, kas par to, ja būs kā būs. Vienaldzības terapija palīdz.

B.M balss dzirdama vēl kādā jaunā dziesmā - http://www.maysky.ru/song.phtml?song=1966 Tas ir vienīgais, kas glābj šo dziesmas izpildījumu.

Iešu nu es turpināt sauļoties, uzlikšu ko džezisku un lasīšu Orvelu.

Klausījos Goran Gora, kārtējo reizi, bet šoreiz tā pa riktīgam apjautu, kas man pietrūkst.
Šī mūzika bija jauka. Un mētāt šķīvi D.l. arī bija jauki.

Es pamazām sāku sevi ienīst! Bet pāries, gan jau... Būs jāaiziet uz MDN šovakar, terapijai.

Jo vairāk iet laiks, jo drausmīgāk jūtos. Bet patiesībā tam nav pamata, bet tomēr no otras puses - pamatīgi nobetonēts pamats. Neskatos es no tā izdevīgā skatpunkta, nemaz ar negribu.

Mans garīgais ir zem 0. Bet kurš tad pie tā visa vainīgs? Nu jā, arī tie, kas runā to, ko nevajag! Sen nav bijusi tik stulba sajūta.

Es sāku kļūt tāda pati. Un man tas nemaz nepatīk. Man nepatīk tas, ka patiesībā iespējams neko nemainītu, ja varētu(neprecīzi, jo es pat tā īsti nezinu, kā jūtos). Bet man nav ne mazākajā mērā vienalga. Nemaz nav vienalga.

Man sāk šķist, ka es arvien vairāk slinkoju un nedaru neko prātīgu.
Jānosprauž būs izdarāmās lietas.
Vispirms jāsāk ar autoskolu un angļu sarunvalodas kursiem, un tad vēl tās visas lietas, kurām mācību laikā neatliek ne vietas, ne laika.

Un vēl kas, jāiestājas akcijā - nost ar netu!, vai arī - 15 nimūtes netam!. (laikam viens no svarīgākajiem, ar ko vajadzētu sākt)

Kāpēc es nespēju izbaudīt mirkli? Ir vēlmes pēc kkā, kas neizraisa jūtas. Lai viss ir jauki, bet vienkārši. Kāpēc jābūt tādiem cilvēkiem, kas izsūc visu enerģiju, liek par viņiem domāt, pārņem prātu (šeit ir runa tikai par personību un neko vairāk, par cilvēku kā tādu). Kā ir būt tādam? Bet varbūt ne man tā jautāt. Bet varbūt ne tev man tā jautāt.
Tas viss tikai tāpēc, ka negribu, lai kas beidzas. Bet man jau nav izvēles. Un tev tāpat. Nevienam. Un neviens tev nevaicāja... Tikai tu vari izbaudīt mirkli.

Noskatījos Ar Marķīza De Sada Spalvu... Sen nebiju pa tv redzējusi man interesantu filmu. Protams paredzmība kaitina, bet neraugoties uz to noskaņa prātā tika radīta samērā lielā mērā.
Ceru, ka jau redzētā Sekss un Lielpilsētasērija mazinās un aizdzīs iestājušās dīvainās izjūtas filmas iespaidā, tā it kā pārņēmusi prātu, bet tas ir tikai īslaicīgi. Tas tikai liecina, cik filmu var nosaukt par labu.
Atkal cenšos izvairīties no emocijām, bet porcelāna statujas sejas izteiksme vēl nav iestājusies. Varbūt nemaz nevajag, bet jelkādas emocijas izraisa savā veidā ciešanas un grūtības. Šajā ziņā pozitīvās emocijas ņem pārspēku pār negatīvajām. Pozitīvo emociju dēļ mēs ciešam vēl vairāk, tikai vai tu to apzinies.

Prezentēju - notikums!

Kāds paņēma manu tikko nopirkto Rīgas Laiku. Aizmirsu. paspēju tikai ieskatīties. Tagad garlaikojos, jo tur bija potenciāli interesanti rakstiņi.

Sajūsminos par Imanta Kalniņa mūziku. Vārdos neaprakstāmi.

Biju ap pus 6 mājās. Pēc atspirdzinošas dušas nevarēju aizbigt, visādas vakara jaukas un nejaukas lietas nelika mieru. Domāju par šo un to, bet pie konkrēta slēdziena, protams, tik un tā nenonācu. Tikai sapņi gan tādi dīvaini un nereāli.

Blakus Sacre Coeur, kas neatradās Monmartrā, bet gan Berlīnē, tika uzcelta Gaismas Pils, kurā tika rīkota kāda no bienālēm. Arī Latvija piedalījās. Katrai valstij sava krāsa, Latvijai - zaļā.
Tad trpināju ekskursiju pa pilsētu, saule spīdēj anežēlīgi, brīžiem tā ka neko nevarēja redzēt. Pamanījos arī pazust no pārējiem, bet tad nejauši lielajā pilsētā satiku kādu meiteni tērptu sarkanā. Viņai bija oranži mati. Galos dredi. Tad mēs devāmies it kā kkur atpakaļ, bet nonācu kkādā dzīvoklī, kas izskatās pēc cirka vai teātra ģērbtuves ar spoguļiem, sado mazo priekšmetiem, putnu spalvu šallēm. Tai miteklī bij savākušies vairāki transvestīti un geji. Bija rīts. Visi izpriecājušies. Sāku runāties ar vienu blondu trans, bet tad vīņš acumirklī pārtapa savā ikdienišķajā veidolā. Skaistums pazuda līdz ar toletes podā nolaistām kosmētikas noņemšanai paredzētām salvetēm.
Nākošajā etapā attapos Rīgā, bet Brīvības iela gan vairāk atgādināja Elizejas laukus. Bijām divi vien ļaužu pārpildītajā ielā. Viņš (lai nerastos lieki sarežģījumi, vārdu, uzvārdu neminēšu un cibas niku arī nē) pa vecajām krievu kapeikām nopirka furgonu pilnu ar grāmatām. Viņam kapeikas pat palika pāri. Tas braucamais bija tā ne pa jokam sarūsējis, bet toties pilns ar secīgi sakārtotiem vārdiem. Viņš informāciju rija tā pat kā resns amerikāņu bērnelis hamburgerus.

Mirklīga, bet totāla bezcerība. Noskaņojaums nu nemaz vairs nav labs, jo iedomām vairs nav pamata. Varbūt ir sākušās citas, bet kas zin, kur sākas iedomas un beidzas realitāte.

Kāds iemesls ir maniem ierakstiem, kas kļuvuši man neparasti bieži. Varbūt tas - leave it all behind.
Nezinu, bet jūtos neparasti brīvi (nosacīti)! Par to prieks.