Biju ap pus 6 mājās. Pēc atspirdzinošas dušas nevarēju aizbigt, visādas vakara jaukas un nejaukas lietas nelika mieru. Domāju par šo un to, bet pie konkrēta slēdziena, protams, tik un tā nenonācu. Tikai sapņi gan tādi dīvaini un nereāli.

Blakus Sacre Coeur, kas neatradās Monmartrā, bet gan Berlīnē, tika uzcelta Gaismas Pils, kurā tika rīkota kāda no bienālēm. Arī Latvija piedalījās. Katrai valstij sava krāsa, Latvijai - zaļā.
Tad trpināju ekskursiju pa pilsētu, saule spīdēj anežēlīgi, brīžiem tā ka neko nevarēja redzēt. Pamanījos arī pazust no pārējiem, bet tad nejauši lielajā pilsētā satiku kādu meiteni tērptu sarkanā. Viņai bija oranži mati. Galos dredi. Tad mēs devāmies it kā kkur atpakaļ, bet nonācu kkādā dzīvoklī, kas izskatās pēc cirka vai teātra ģērbtuves ar spoguļiem, sado mazo priekšmetiem, putnu spalvu šallēm. Tai miteklī bij savākušies vairāki transvestīti un geji. Bija rīts. Visi izpriecājušies. Sāku runāties ar vienu blondu trans, bet tad vīņš acumirklī pārtapa savā ikdienišķajā veidolā. Skaistums pazuda līdz ar toletes podā nolaistām kosmētikas noņemšanai paredzētām salvetēm.
Nākošajā etapā attapos Rīgā, bet Brīvības iela gan vairāk atgādināja Elizejas laukus. Bijām divi vien ļaužu pārpildītajā ielā. Viņš (lai nerastos lieki sarežģījumi, vārdu, uzvārdu neminēšu un cibas niku arī nē) pa vecajām krievu kapeikām nopirka furgonu pilnu ar grāmatām. Viņam kapeikas pat palika pāri. Tas braucamais bija tā ne pa jokam sarūsējis, bet toties pilns ar secīgi sakārtotiem vārdiem. Viņš informāciju rija tā pat kā resns amerikāņu bērnelis hamburgerus.