tava izvēle
Viņa nebija ne izmisīga, ne histēriska, jo tik ļoti ieslēgusies sevī, bet viņas tābrīža depresivitāte lauzās uz āru, ka uz viņu varēja nemanot palūkoties un redzēt tikai viņas fiziksko esamību. Viņa bija skaista. Viņa pīpēja. Viņa bija nomākta. Viņa bija sveša. Tā viņa tur sēdēja, uz viņas zvanu neviens neatbildēja. Tad nodzēsa cigareti un, džinsu galiem švirkstot gar bruģi, aizgāja (viņas nomāktība liek teikt - aizvilkās), tad kāds tūristu bariņš aizsedza skatu, tad atkal redzēju viņu aizejam aiz stūra. Vecais onkulis uz pretējā sola tikai bezcerīgi skatījās puķu dobē, tad uz mašīnām ielās, tad atkal pevērsās sārtajām puķēm.
Tas bija vakar, bet šodien dabūju pagaidu tiesības ar ļoti smuku bildi, nevaru sagaidīt, kad būs īstās.
Kurpju veikalā pieliecos pie zemāka plaukta, nemanot biju vienā augumā ar mazu bērnu , viņš tikai blenza, siekalojās un smaidīja. Man visas kurpes sāka riebties.
Vēl joprojām šodien gaiss smaržoja pēc liepām.
Mūzika: Portishead - En Melody (w Jane Birkin)
