Nu bērniem jau nav it kā ne vainas... Tikai viņi bļauj, aiztiek visu, nosmērējas, prasa uzmanību (loģisks iespaids, ja pēdējā laikā lasīšana braucot tiek traucēta ar nežēlīgiem bļāvieniem, hih). Kad kādu no viņiem ieraugu, nesmaidu un nesaku - uķi ķuķi, kā to parasti dara visas tantes tramvajā, kad šamais sācis atkal bļaut. Nezinu... Un vispār kas bērnībā ir tik jauks?