Itālijas brauciens salauza manu es. Atgādināja, kā tas ir, kad "es" ir pirmà vietà, kā tas ir, kad visi rūpējas par mani, nevis otrādi.
Es atplauku. Negribu vairs šo nomācošo un smacējošo manu daļu atpakaļ.

Šodien bijām uz Homononovus festivāla preses konferenci. Uzstājos ar pāris teikumiem no mūsu Guxxi Fabrikas.
Es tā uzlādējos ar pozitīvo, ka vēljoprojām "atspere" sprēgā.

Dienvidrietumu vējš.
Jūras, priežu un manas sirds vējš.

Būtu varen smieklīgi, ja nebūtu traģiski
Otrdien darbā atklāju piesūkušos ērci. Nodevu uz analīzēm, Mēslam ir Laimas slimības baktērija.
Dzeršu tagad 20 dienas antibiotikas.

Cita starpā, šefs, mēģina atrunāt prom iešanu. Piekrīt daudz kam ko gribu, bet es gaidu, kad arī piedāvās lielāku algu.
Pagaidām saku, ka esmu līdz 18.08.

Veselība neļauj man palikt šeit, pirms nolieku ķelli, jāizdara lietas, kuras atlieku "nav laika" dēļ!

Var iztikt loģika noved pie tā, ka nekā vairāk nav

Diezgan depresīva nedēļas nogale.

Es pusstundas laikā spēju izdomāt miljons variantu kā padarīt sevi vēl nelaimīgāku.
Taču nekas nenāk prātā, lai padarītu- laimīgu.

Pēc otrās vizītes pie osteopāta, sapratu, ka manàm sāpēm nav nekāda sakara ar alkoholu.

So far so good.
Sēžu pīles dārzos.
Baigi apmierinātā ar dzīvi.
Pēdējā laikā reti tā gadās.

Šķiet, ka šodien izsmēlu savu labestības biķeri.
Ej dirst, pasaule!