Un atkal man zajbal, ka vīrieši tik vienkārši tiek cauri visām dzīves situācijām (nav ne par ko jāiesprigst, var primāri nodarboties ar savām lietām).
Kamēr man paliek arvien vairāk un vairāk sirmu matu, mēģinot paspēt visu, izņemot sevi.

Kā man riebjas tas kas man riebjas.

tas Solidworks man jau sapņos rādas.
uzradās problēmas ar caurumu ielikšanu attiecīgajā vietā, bet šķiet, ka es beidzot atradu vajadzīgo video pamācību.
es gribu rīt dabūt gatavu vienu piegrieztni un likt uz lāzera to piegriezt, tad sašūt un tad dejot faking laimes deju.

Ir otrdienas rīts un es esmu jau nogurusi.
Daudzie darbi un mācīšanās riktīgi nogurdina.
Bet tagad dodos uz zālīti, lai uztaisītu garo kardio treniņu.

Biju šodien satikt savu jauno reimatologu.
Iznācu no kabineta priecīga un ar jaunu dzīves plānu.
Lūk, kādam jābūt ārstam, nevis kā iepriekšējā, kad depresija aiz depresijas.

Biju tīrīt savu ieroci, kuru nebiju čamdījusi kopš novembra fiasko.

Muskuļu atmiņa vēl ir, divējādas sajūtas arī.

Uztaisīju manikīru ar parasto laku. Protams, ka maksāju citam.
Un darbā pie pirmās izdevības sadirsu divus nagus. Nu un tad jau vairs nebija jēga nesadirst pārējos.
Es pis.

Visu ziemu es biju enerģijas pilna.
Un bam! Pēkšņi jau pāris dienas esmu nošļukusi, nav spēka celties, nav spēka uzkāpt pa kāpnēm. Visu laiku nāk miegs un pār visu ķermeni ir saguruma sajūta.
Esmu arī piekususi no bērniem, tik ļoti, ka vairs nespēju dīlot ar viņiem. Vienkārši besī.

Palasu Twitter - tur viss drūmās noskaņās, karš 'n shit.
Palasu Thread - tur viss uķi puķi, cik viss ir pasakains un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi.

Nu tā arī tad es dzīvoju, ar vienu kāju sūdā, ar otru rozā ponijā...

Nezinu kā citiem un citām, bet man liekas super seksīgi, kad sievietes zālītē trenē rokas. Liek kilogramu uz kilogramu un klusi pie sevis priecājas, kā izspiežas bicīts un stiegrojas rokas...
Es to pēc sevis spriežu. Vēl man patīk cilāt stieni. Riktīgi maskulīna sajūta.