Biju šodien satikt savu jauno reimatologu.
Iznācu no kabineta priecīga un ar jaunu dzīves plānu.
Lūk, kādam jābūt ārstam, nevis kā iepriekšējā, kad depresija aiz depresijas.

Biju tīrīt savu ieroci, kuru nebiju čamdījusi kopš novembra fiasko.

Muskuļu atmiņa vēl ir, divējādas sajūtas arī.

Uztaisīju manikīru ar parasto laku. Protams, ka maksāju citam.
Un darbā pie pirmās izdevības sadirsu divus nagus. Nu un tad jau vairs nebija jēga nesadirst pārējos.
Es pis.

Visu ziemu es biju enerģijas pilna.
Un bam! Pēkšņi jau pāris dienas esmu nošļukusi, nav spēka celties, nav spēka uzkāpt pa kāpnēm. Visu laiku nāk miegs un pār visu ķermeni ir saguruma sajūta.
Esmu arī piekususi no bērniem, tik ļoti, ka vairs nespēju dīlot ar viņiem. Vienkārši besī.

Palasu Twitter - tur viss drūmās noskaņās, karš 'n shit.
Palasu Thread - tur viss uķi puķi, cik viss ir pasakains un mēs dzīvosim ilgi un laimīgi.

Nu tā arī tad es dzīvoju, ar vienu kāju sūdā, ar otru rozā ponijā...

Nezinu kā citiem un citām, bet man liekas super seksīgi, kad sievietes zālītē trenē rokas. Liek kilogramu uz kilogramu un klusi pie sevis priecājas, kā izspiežas bicīts un stiegrojas rokas...
Es to pēc sevis spriežu. Vēl man patīk cilāt stieni. Riktīgi maskulīna sajūta.

Baigi grūti sevi noturēt disciplīnā iet katru otro dienu uz zālīti, apzinoties, ka man tas kreisais celis, un nu jau arī pēda, kā nepaliek labāk, tā nepaliek.
Vakarnakt vēl pievienojās kreisās rokas locītava un plecs.
Īdu es un mans ķermenis. Besī.

Rīta sarunā ar meitu, teicu, ka viņai būs man jāuzzīmē spēka "vārdi", lai varētu izturēt nometnē.
Viņa - jā, es uzzīmēšu tevi ar šauteni un to māju (domāts batiņš, uz kuru viņi man mēdza braukt pakaļ pēc apmācībām). :)

Vakar ap 22 nākot mājās, satiku kaimiņieni. Viņa no sākuma esot nobijusies, tad ooo, jūs no zemessardzes?!? Es, labvakar, jā! Un viņa - tad jau mūsu māja ir drošībā.

Awwww....

P.s. visādi citādi, esmu pamanīta.

Šodien kaut kāda - vilšanās diena?