Pie loga piesita nakts, bet viņa nebija mājās. Blandījās pa laternu pielietām ielām un meklēja trotuāra malu uz kā apsēsties. Maigi, liegi un nemanāmi tā traucās garām cilvēku pūļiem, viena ar domu – varbūt mani kāds gaida. Lieki tā cerēt un piesārņot sapņoto samazgu druskas, kas blandījās galvas apvidū. Viņai gribējās kādam pieiet klāt un uzjautāt – vai es tev esmu vajadzīga? Ar visām manām izgaisušajām problēmām un viltoto smaidu un naidu, kas paglabāts no tiem laikiem, kad ierados Fortūnas apveltītā pilsētā? Vai vispār esmu tev vajadzīga tāpēc, ka esmu es pati? Liekas, jautājumi smagnēji atsitas pret trotuāra akmeņiem un krīt, ar milzīgu spēku, atpakaļ tieši viņai sejā. Saņem, maita!

Aiz viegliem elpas vilcieniem, glābt un grābt visu, kas pabiris, kas izkliedēts pa citu cilvēku mājām. Mierīgā gaitā, domājot par to, kā tas zirnis galvā šūpojas un saka, ka tam nebūs beigas, es atvilkos atpakaļ ar iespiestu asti kājstarpē kā nogrēkojies suns. Suns, kas jūt, ka paliek bez saimnieka.