Pēkšņi, dvēseles slēptuvē, sāka kliegt skaļa balss, es gribu, lai šonakt, kā apēdājs es tevi palaistu pa vēnām. Vienā mirklī tā pieklusa, kad saprata, ka nav vārdam še vietas, tik kaislei atvēlēts pārāk daudz. Un tu sagriez savās domās mūzikas skaņu, kas kā trīsmetrīgs zāģis pārlīst pār tavām dzīvības funkciju asīm. Es elpošu tavu dvašu šo nakti un zināšu, ka zem sarkanām debesīm tu vēl neaiziesi. Kā jūtu dislokācija pāri tavai gultai tieši uz palodzes izvems savu sāpi. Tik vienu tādu skaņu, kā aizjūras maukas spēj kliegt iztēlotā orgasmā saviem partneriem sejā, tik spēcīgi es ieiešu tavā miesā, ar nagiem un zobiem. Un plosīšos kā vienreiz es to jau darījusi esmu. Un vēl un vēl, tā ir tik dievīga skaņa, ka pārrauj trauslumu tavu roku pieskārienos. Tik viegli, kā bumbas spēriens pa vēderu, vai boksa maisa atsitiens tavā miesā. Tik viegli es iziešu cauri tavai dzīvei, sakrājot naidu un uzticību vienlaikus. Un tev sāpēs, un tik skaļi tavā dvēselē kliegs balss, kas vēlēsies pazust manās narkotiskās devas rokās.
Es būšu tavs bez aizspriedumu velns, kas nozags pasaules baudas.