Kā elpa, kas kā pusmēness
Izklīst starp laternu asiņainām gaismām.

Ar vieglu rokas tvērienu
Ap tavu kaklu tās žmiedzas.

Es elpoju tavu mirušās miesas smaržu,
Un pati, tai laikā sajūsmā kliedzu.

Miesa pie miesas,
Un līķi sakrauti kaudzēs,
Kā naksnīgā tumsa piegulst pie trotuāra grumbām.
Un viegla maņa,
Kas nosaka - IR!