es varētu sarakstīt visādas muļķības. man gribētos tagadiņ noasiņot, lai manī nepaliktu nekas to tās vienas nakts, kad manu ego uzlausa asas lauskas. ar visiem krikumiem un kāpumiem, es šodien neciešu vīriešus kā sugu. un lai uzlabotu spējas man jāmācas pie tādiem. un kādā brīdī, man atkal tiks salauzta sirds. tāpat kā drīz, pēc pāris lekcijām, es piesēdīšos pie stūres un aizmirsīšu visu; manā acu priekšā būs tikai ceļš un zīmes; es jutīšos kā multfilmā, kur var aiziet bojā, ja pārāk aizveras širmis. ceļš pieder mums. mēs esam revolucionāri. mēs esam potenciālie donori un cilvēku slepkavas. tikai citi to vēl nenojaušs. un viss atkal pilns ar beibēm, kad gribas, lai būtu tikai vīriešu testosteroni, kas iespiežas manā miesā. un viņa būs tā, kas spogulī skatīsies, lai uzpucētos pirms mirtu. es neesmu no tiem, kas alkst pēc muļķībām, es vienkārši esmu dzimusi cirka izrādē, kā galvenais klauns.