No visa tā, kas vakar vakarā notika, visvairāk mani piedūra tas, ka es sēdēju baznīcā, pilnīgā tumsā un klusumā, es nejutu nevienu sev blakām, pat ja tīri fiziski tur bija vairāk kā desmit cilvēki. Es jutu tikai sevi un izteikto maranatha. Un tad es noklīdu.. sāku domāt par to cik forši ir šeit sēdēt un to cik šeit ir auksts. Un es tik tālu aizdomājos, ka sapratu, ka vairs nedomāju un, ka manā galvā ir pilnīgs miers un klusums, līdz brīdim, kad izdzirdēju zvana skaņu...