| Mēs bieži citiem pasakām to, kas mūs kaitina. Viņi to pārprot. Tāpēc mēs sevi šaustam par to, kāda velna pēc to vispār vajadzēja teikt, jo var tak paciesties un bezmērķīgi gaidīt, kad tas otrs sapratīs, ka ir lietas, darbības, kas kaitina... un beigu beigās, klusējot, tiek sagrauti sapņi, ilūzijas, realitāte un tu paliec viens... tā teikt.. viens ar savu Dievu vai Dēmoniem... |