braukājām ar mašīnu pa mežu, vienu brīdi pat negribējās atgriezties četrās sienās.
taču tagad, kad es te tā laiski sēžu, uzvilkusi viņa kreklu un vilnas zeķītes, kamēr viņš patc cep picu, ir mierīga sajūta...
tas tāpēc, ka kāds ir blakus...

..ir tādas reizes, kad mana sirds aiz bezgalīgi muļķīgas svētlaimes slīkst bezdibenī.. tik tai pašā mirklī Viņa prāts slīkst reibuma vājprātā, mani piespiedis pie sienas uz noputējušas ielas Viņš čukst vārdus, kurus vēlētos dzirdēt skaidrā saprātā.

ak, es jau absolūti zinu, kas ir, bet muļķība vēl cer, ka tomēr....

Īstenībā..
Īstenības nemaz nav. Manā galvā sprāgst ilūzijas - viena pēc otras, maigi izkrāsotas kā rozā burbuļi.
Pukš! pukš! pukš! pukš!...
"Es šodien sapratu, ka pēc dienām 14 es varu arī pazust. Kāds krievu oligarhs ir nopircis manu dvēseli un miesu. Viņš mani vedīs prom, izģērbs kailu un palaidīs Sibīrijas ledainos mežos. Un medīs. Medīs kā zvēru. Nē, viņš medīs mani kā cilvēku. Un mana vienīgā brīvība būs viņa lodes trieciens manā miesā. Viņš nogalinās manu miesu, dvēseli noģērēs no kauliem un uzceps manu sarkano gaļu. Laizīdams pirkstus, viņš mani nobaudīs, bet es jau neko nejutīšu. Es būšu brīva no Taviem acu skatieniem un vārdiem un lūpu pieskārieniem kailajam kaklam.
Un ilūzijās Tu veldzēsies par manu izdilušo mīlestību. Aplaizīsi savas brūces, jo manas jau ir sadzijušas. Tik kā muļķa rēgs es vienmēr klīdīšu pa Tavu māju un sarunāšos ar Tavām grāmatām."
(c) Tipa