pēdējās dienās mans prāts dungo vienu dziesmu, un es priecājos, ka viņā nav vārdu.

šodien darbā ir auksti.
tēja pārāk ātri kļūst auksta un cepumi par sausu.
un pusdienas laiks pārāk tālu.
un auksti, acis arī sāp, bet tas no miega un sliktā sapņa, kas šonakt sapņojās.

Ļoti labi būtu tagad sajusties, kā earl grey tējas maisiņam, kurš iemests caurspīdīgā Hanzas maiznīcas krūzē ar uzrakstu „iekodies savā laimīgajā dienā”. Viņam tur būtu silti, verdoši, kā pirtī viņš izdalītu savu smaržu un garšu. un būtu kāds, kuram tas būtu vajadzīgs.

nekad nebiju runājusi ar vienu no saviem jaunajiem kursa biedriem, bet toč šodien, kopā ar viņu rakstot vienu parādu pie Le-vāna kunga :D uzsākās saruna. un es aplauzos, pasakot dažus vārdus, kas viņu aizskāra (es vismaz tā domāju).
Pasacīju, ka jāiet atpakaļ uz darbu, uz ko viņš atbildēja - Labi, ka tev ir darbs. Bļin, viņa kantoris nosprāga un šamaiz no darba atlaizts.

Vot tev pankūkas, cilvēkam pāri pa 40 gadu, saņēmies studēties maģistros, vēlas pilnveidoties un uz dzīvi skatīties pozitīvāk, bet še tev ņem un iedirš dvēselē. nākot atpakaļ uz darbu, sametās skumji un aizdomājos - cik no tiem cilvēkiem, kuri nāk man pretī pa ielu ir bez darba?!