nekad nebiju runājusi ar vienu no saviem jaunajiem kursa biedriem, bet toč šodien, kopā ar viņu rakstot vienu parādu pie Le-vāna kunga :D uzsākās saruna. un es aplauzos, pasakot dažus vārdus, kas viņu aizskāra (es vismaz tā domāju).
Pasacīju, ka jāiet atpakaļ uz darbu, uz ko viņš atbildēja - Labi, ka tev ir darbs. Bļin, viņa kantoris nosprāga un šamaiz no darba atlaizts.

Vot tev pankūkas, cilvēkam pāri pa 40 gadu, saņēmies studēties maģistros, vēlas pilnveidoties un uz dzīvi skatīties pozitīvāk, bet še tev ņem un iedirš dvēselē. nākot atpakaļ uz darbu, sametās skumji un aizdomājos - cik no tiem cilvēkiem, kuri nāk man pretī pa ielu ir bez darba?!