Šodien sevi vairākas reizes pieķēru pie tā, ka fantazēju par jaunu sabiedrības slāni, kur tikai dažiem vecajiem būtu tiesības iebraukt ar savu roku vai kādu citu ķermeņa daļu.

Skata priekšā, jau kādu laiku stāv izstrādāta ilūzija par mazu, padrūmu dzīvokli, pirmskara mājas pēdējā stāvā. Ar vecām koka kāpnēm un vecajām koka durvīm, katram dzīvoklim un autentiskiem putekļiem. Pa ceļam uz augšu, iegriestos ciemos pie sev nezināmas tantes, bohēmiķes, kuras dēls, man non stopā sūtītu no Amsterdamas Absintu. Būtu arī kāds Huans, kurš strādātu itāļu/meksikāņu vai kādā citā ekskluzīvā ēstūzī, kurš man piegādātu garšīgus ēdienus, tikko gatavus, kaut vai ar sieru bagātīgi klātu lazanju vai ko citu.

Virtuve būtu drūmās noskaņās, vēlams veca koka krāsu siena, masīvs apļa formas koka galds, paliels logs, pie kura piebīdīts liels dīvāns, uz kura sēžot, kūpinātu cigareti, garā iemutē, pāršķirstītu jaunākās avīzes, lasītu saņemtās vēstules no dažnedažādām valstīm un fonā skanētu kaut kas no Amēlijas soundtrack.

Par viesistabu/darbistabu/buduāru nekādas fantāzijas nav vēl bijušas. Takš to... mans ceļš vēl tāls...