AAAA.. man pazudušas visas bildes :(((

Neko neredzu un neko nedzirdu. Tikai klusums, kuru pāršķeļ kolēgas kurpju atsitieni pret pils grīdu. Pēkšņi- de ja vu un es atkal atrodos tramvajā, izspūrušiem matiem, no kuriem pil nu jau izkusušās sniega pārslas, pārveļas pāri zaļajai šallei un nokrīt uz grīdas; blakus stāvošajam puisim no rokām izlaižas konfekšu turza un ledenes izripo pa visa tramvaja grīdu. Spējš skatiens savā atspulgā un izplukusi skropstu tuša pārtecējusi vaigam; ķecerīgs smīns un prāts īsi dzeļ : "Tu piederi sev!"