..un tad man sametās skumji. Tas, saistībā ar statistiku. Cipariņiem un citiem ģeometriskiem sūdiņiem, kas jauc cilvēka humanitāro prātu ar pretīgo eksakto, piejaucot klāt naftas un elektro iegādes sarežģītos procesus. Vai varbūt tieši otrādi. Pretīgais ir tas humanitārais, pa gaisu lidojošais, prāts, kas nesaprot, kurā brīdī konkrētais jautājums ir pilns substences un atbilst esošajiem, kaut vai ES, standartiem?
Un vai maz vajag visiem jautājumiem un spriedumiem būt kristāldzidriem? Naktī sapņoju, ka nespēju kontrolēt mašīnu ar kuru braucu, taču, caur avārijām un neskaitāmiem lamu vārdiem, es nonācu konkrētajā vietā, kur.. uz ezera esošas salas ir paslēptas vērtīgas mantas.
Bija divas grupas: cilvēki - matemātiķi, kuri balstījās uz visiem zināmajiem fizikas likumiem, lai nokļūtu uz vajadzīgās salas, būvējot koka konstrukcijas un cilvēki - haltūristi, kuri lasot neizdibināmus aprakstus par esošo vietu, uzgāja sēkli, kas taisnā ceļā ved uz šo vietu.
Smieklīgi. Abi divi nonāca vienā un tajā pašā punktā vienlaicīgi. Tad jautājums ir tāds - kāda velna pēc ir jāzaudē jebkāda cieņas un cilvēcības izjūtas pret to otro, ja abēji var nokļūt līdz galam?