Es esmu šeit.
Ārā, aiz loga zāģē malku, pie saimniecības ēkas tiek cepta vistas gaļa uz restēm, šur tur tiek iestādīts kāds jauns koks un salasīti jauni kastaņi. Vējš šajā pusē ir izteikti auksti rudenīgs un smaržīgs. Ja neskaita, ka šeit ir pazudis suns uz neatgriešanos un izspūrušos matus, visām sieviešu kārtas pārstāvēm, tad varētu vien atsacīt, ka viss idejas līmenī ir pazudis.
Šī ir no tām vietām, kur māk un prot atpazīt, kas ir ļauns un kas ir slikts. Šajā vietā ir savi likumi, kurus protas ievērot ikviens cilvēks, kas kaut reizi ir šeit spēris savu kāju.

Vējš, izmisīgi rausta koku puskailos zarus. Es ievelku deniņos cigaretes dūmus un atslīgstu pusdzīvā zāles paklājā. Pāri slīd mākoņaini rēgi, kas piesārņo debesu zilo paklāju. Šādos brīžos es atceros, ka reiz savu iekāri slēpu grāmatās. Lapās, aprakstītās un nozieķētās ar tinti.
Es, nu jau bez Naktstauriņa ķērāja, zogu no Dieva mirkļus, kuru izmetu miskastē vai arī mēģinu piedāvāt garām gājējam.

Ir rudens.
Tas atnācis ar bezkaislīgām emocijām.
Un mums beidzot ir jāizlemj, kurš šoziem būs mūsu sargs.