Aizvakar atbrauca no slimnīcas.
Vakar jau pieķērās sen neredzētama un nebaudītajam, mīļajam, saldajam, vienīgi patiesajam šņabim [tas viņa izpratnē].
Izčakarē man mierīgu nakti, man mierīgu miegu un manus savāktos nervus.
Pisa. Pisa. Pisa. Pisa. Un izpisa. Again! Again! Kā nebeidzams aplis, ir viņa apmātība ar alko un citu cilvēku čakarēšana.
Ja viņam par to maksātu, būtu miljonārs.
Un es kļūstu par lelli. Par tādu, kuru loka kā grib un ļauj sev pist prātu.
Es piekāpjos dažādos jautājumos, jopcik, es pat pieskatu.
Tik nafig???!!!
Nafig man tas ir vajadzīgs. Man teica, ka es esmu pelnījusi ko labāku. Man teica, ka neatbalsta šīs saistības. Man teica.. man teica... man teica, mans prāts, ka esmu prātā izjāta sterva, kurai nepieciešama psihiatra palīdzība.
Un vēl, kas, man vairs nav māju, kur atgriezties.
Pie kā es varu palikt ar svētdienas vakaru?

Es piekāpjos, pielaizos, atļauju kāpt uz savas galvas.. es.. man šķiet, ka manis vairs nav, jo kā vakar par to pārliecinājos, tad aizturot elpu es varētu arī nomirt, jo ne prāts, ne miesa, ne gars neprasīja vēl vienu gaisa malku. Neprasīja, bet es iedevu, vairākas reizes. Un ja man nebūtu saistības ar citiem labiem cilvēkiem, es pārtrauktu gaisa piedevi savām plaušām.

Viss! Finito!