Klausos te Notre DAme de Paris un mūzika uzdzina tās sajūtas, kā toreiz, kad pirms gada(?) savā mazajā, izīrētajā istabiņā ciemos bija Viņš. Ārā toreiz dikti puteņoja un mēs gājām uz veikalu. Sākām pikoties.
Es joprojām atceros, ka mazā, pustumšā istabiņa smaržoja pēc mokas un fiziskās mīlestības. Atceros ikkatru Viņa pieskārienu un skūpstu. Un Viņa smaržu. Mmmm..
Šonakt dikti man pietrūks Viņa esamība zem manas segas.