Nu labi, labi, tā teikt - dikti labi.

Emu uzzinājusi, ka drīzumā man piemetīsies depresija, kas pēcāk pāries šizofrēnijā, kura beigsies ar pašnāvību. Vēl man uzbrauca, sakot, ka man viss ir jāpasaka priekšā, un tad kad es esmu ko uzzinājusi. Es gluži vienkārši izdomāju, ka nu jau viss ir kārtībā un momentā aizmirstu, ka vispār KĀDAM CITAM ir bijusi problēma un turpinu pievērsties savai samilzušajai "tulznai". Un vispār - mani nemaz neinteresējot citu sajūtas un vēlmes, ka es ne par vienu nerūpējos, ka es domāju tikai par sevi. Visu pērku tikai sev,  bet ja dodu kādam citam, tad noplēšu no viņa deviņas ādas. Es nevienam nekad neko nejautāju, jo vnk es daru ko pati gribu. Lieku citiem darīt lietas, kas viņiem ir nepieņemamas. Es pazemoju citus svešu vai pazīstamu cilvēku priekšā. Es nekad neprasu citu viedokli un vēlmes. Es dzīvoju ar savām ambīcijām un lieku citiem tās arī pieņemt. Es neļauju citiem ko darīt, iekams viņš nav pajautājis manu atļauju. Es lieku citiem atskaitīties par izdarītajiem darbiem. Es piespiežu citus pieņemt manu viedokli. Es domāju tikai par sevi, jo ES ESMU bezbožnā drāmas karaliene, kuru nekad nekas nevar apmierināt....

It kā jau tādi nenozīmīgi sīkumi, salīdzinot ar to, ka man mistiski ir pazuduši deviņi priekšmeti.