Mēģinu, zinu, ka neveiksmīgi, noķert vēl pēdējo no šās vasaras. Viss ir paskrējis tik ātri garām, ka manu - jau lapas nosirmo un grāvji pilnāki kļūst.

Bet man tik muguras lāpstiņas ir brūni notonētā krāsā, un uz sejas ādas vairāk kā parasti pulsē raibumi. Skatos uz nopļauto zāli dārzā un jūtu to smaržu, to bērnības smaržu, kad siena laikā man atļāva aiziet uz pagrabu un no turienes paņemt aukstu Pepsi stikla pudelē. Joprojām sajūtu tās emocijas, kas manī tobrīd pulsēja. Un toreiz manī arī vasaras sajūtas pulsēja. Bērnība un nevainīga apātija par to, ka vasara nekad nepaskrien garām, neatstājot kaut nedaudz jaunus pulsus manā sirdī un vēnās uz rokas.

Taču, dīvaini, es vairāk tiecos uz tām jūtām un uzliesmojumiem, kas bija agrāk. Daudz agrāk, kādi gadi pieci un padsimiti, ja ne pat vairāk.

Nepatīk man šīs vasaras pliekanās iesnas, kas atklāti nonīkst manā tējas krūzē kopā ar sen izlietotu tējas maisiņu.

Netīk man samākslotā uzupurēšanās un spēles.

Un liesmas,

un briesmas;

un atklātas sienas.