Tāpēc katru nakti viņam bija ballīte - ballīte vienam. Vismaz katru nakti bija krājumi - kamēr vien izdevās uziet vēl kādu alkoholu tuvākajās pamestajās plēbijas ēkās. Sākumā viņš bija sirojis pa tuvīnajiem bāriem, pēc tam - pa restorāniem, pēc tam - pa mājām un treileriem. Viņš bija dzēris klepus zāles, skūšanās losjonu, ierīvējamo spirtu; aiz kāda nomaļa koka ir sakrājusies iespaidīga tukšu pudeļu izgāztuve. Lāgiem viņš uzdūrās zālītes krājumiem un izlietoja arī tos, kaut gan tā nereti bija sapelējusi; tomēr no tās vēl gadījās apskurbt. citreiz laimējās atrast tabletes. Bet ne kokaīnu, kreku vai heroīnu - tas viss bija patērēts jau agrāk, sagrūsts vēnās un degunos pēdējā carpe diem uzbangojumā; tajos apstākļos bija derējis jebkas, lai tikai gūtu atelpu no realitātes. Visur bija mētājušies tukši LaimePluss flakoni - viss, kas vajadzīgs bezgalīgai orģijai. Dzīvotāji nebija jaudājuši patērēt visu, ko Sniegavīrs savās medībās un sirojumos nereti ir atklājis, ka tur pirms viņa bijuši citi, jo atstātas tikai stikla lauskas. Visi droši vien bija uzvedušies tik trakulīgi, cik vien iespējams iztēloties, līdz beigu beigās vairs nepalika neviena, kam to turpināt.

["Oriksa un Kreiks", M. Atvuda, -  122.lpp.]