Mazohisma devas no Indygo vasaras. Un klausos to mūziku, ko toreiz Viņš man sacījās- tie ūdenstorņi dzeltenie, tie ir par mums. Toreiz, kā sapnī tvēru tos dažus vārdus un aptinu rozā plīvuros. Un tagad, pēc vairākiem gadiem, kad pārlapoju šos vārdus, starp tiem atrodas „kāda smaidā es paslēpšos”... Viņš meloja par – mums, tā bija par viņu. Par viņu, kas paslēpās manā pozitīvisma aurā un aiz mana smaida uztvēra cilvēkus tikpat vieglprātīgi kā es un aiz manis noslēpa savu nevarību pret sāpju sekām. Nu jā, lieki vien teikt, kad vasara jau bija beigusies un rudens nāca ar bezkaislīgām jūtām, viņš, aiz mana smaida, bija ticis ar sevi galā. Un sacīdams, ka mums nav pa ceļam, lika sakravāt savas mantas un izvākties no viņa mājokļa.

Jau pirms tam, man bija grūti saprast – ko nozīmē tā īstā māju sajūta nu viņš sagrāva to pavisam.

Un man, vairākus gadus klaiņojot pa dažādiem mitekļiem, pilnībā neatveroties un neuzticoties nevienam, nācās meklēt savas māju sajūtas. Līdz šim brīdim.. Kad viņas pašas mani atrada un uzrunāja, sakot – tev ir savas sienas, kur savu dūri dusmās sist, tev ir savi logi, no kuriem raudzīties pasaules liesmās, tev ir savas mājas, kur vari atļauties būt sev. Vieta, kur varu atļauties atvērties un uzticēties un parūpēties pati par sevi.