Derētu atkāpties no dzīves un pasēdēt uz trepēm, no malas paraudzīties, kā izturos un ko daru.
Vienu brīdi man likās, ka uz visu notiekošo raugos no malas: redz, skatos - pustumša iela, salapojušie koki gandrīz nosedz laternu gaismu. Redzu - cilvēks basām kājām iet un es no malas jūtu, cik sasaistīts tas viss - rokas, kājas un kakls kā žņaugtos bezgaisā ciet.
Cilvēks sēž uz asfalta un apkārt vēl divi. Es gribu uzsmēķēt.
Un jā, tagad es zinu, ka māku skaisti raudāt.