![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
PMS - PilnMēnesS????
October 27th, 2026
pirmdien netiku uz jiu-jitzu treniņu, jo klepoju. un rīt netikšu, jo jau jūtu, kā kuru katru brīdi sāksies mēnešreizes. Jūtu to tajā, kā naktī jau sākās pirmās kontrakcijas dzemdē, tajā, cik smagi un aptveroši ir emocionāli afektīvie stāvokļi. Tie tiešām uznāk kā mākonis, vai drīzāk -- mākoņu mētelis? Tā ir kā bieza savāda vilna, kas piepeši apņem visu ķermeni, bet tai ir nomākušās(?galotne) mākoņa īpašības. Es jūtu, kā tās mani aptver, piespiež pie zemes, piepilda ausis, tajā ir savāds komforts, tas ir kā ielīst maigi zumošā bišu pūznī, tikai bez dzeloņiem.
Varbūt tajā ir komforts, lai gan tas ir sāpīgs komforts. Dažbrīd mākonim piemīt superspēja kā ar skābi noēst visu manu metaforiskās, psiholoģiskās ādas aizsargkārtu, un es esmu pilnīgi nodīrāta, atvērta pilnīgi visiem impulsiem, kurus pasaule spējīga dot -- tie pat nav jādod personīgi man, tie kā nejauši vēji dauza ar pletnēm (cik DRAMATISKI) -- vienlaikus arī nav dramatiski.
Kaut kāda racionalitāte, dzimusi caur ciešanām, man ļauj šos stāvokļus pārdzīvot arvien vieglāk, bez ilgstošām sekām. Atmiņas par to, kā bija pirms astoņiem, piemēram, gadiem, šķiet kā atmiņas par kādu citu cilvēku. Manas kājas turas pie zemes, man ir mugurkauls, man ir miesa, man ir audi, tie manis satur kopā un pietur pie zemes.
Tajā ir kaut kāds spēks. Es zinu, ka varu izturēt.
Bet viss tāpat ir netaisnīgi un es gribētu, lai kāds mani pažēlo un saprot, ka esmu mazliet nabadziņš brīžam.
Varbūt tajā ir komforts, lai gan tas ir sāpīgs komforts. Dažbrīd mākonim piemīt superspēja kā ar skābi noēst visu manu metaforiskās, psiholoģiskās ādas aizsargkārtu, un es esmu pilnīgi nodīrāta, atvērta pilnīgi visiem impulsiem, kurus pasaule spējīga dot -- tie pat nav jādod personīgi man, tie kā nejauši vēji dauza ar pletnēm (cik DRAMATISKI) -- vienlaikus arī nav dramatiski.
Kaut kāda racionalitāte, dzimusi caur ciešanām, man ļauj šos stāvokļus pārdzīvot arvien vieglāk, bez ilgstošām sekām. Atmiņas par to, kā bija pirms astoņiem, piemēram, gadiem, šķiet kā atmiņas par kādu citu cilvēku. Manas kājas turas pie zemes, man ir mugurkauls, man ir miesa, man ir audi, tie manis satur kopā un pietur pie zemes.
Tajā ir kaut kāds spēks. Es zinu, ka varu izturēt.
Bet viss tāpat ir netaisnīgi un es gribētu, lai kāds mani pažēlo un saprot, ka esmu mazliet nabadziņš brīžam.
Ļoti gaidu, kad man ieskaitīs naudu, jo man ļoti vajag jaunas drēbes. Gribu nopirkt termoveļu Dekatlonā, vēl man vajag siltas, krāsainas zeķubikses; man saplīsa rāvējslēdzis labajām džinsām -- jāsalabo tās un jādabū vēlvienas rezerves bikses, jo tagad esmu galīgi bez bixām (ha hā).
Vēl es gribētu atrast vismaz trīs jaunus drēbju komplektus, kurus vilkt dienās, kad jābūt laukā no mājas vai darbā, jo esmu jau izsmēlusi savu kolekciju (un esmu atdevusi gandrīz visas savas drēbes -- Bīstos pārlieku ātri nonēsāt savu smalko plūmju krāsas kostīmu.
Sajutos bēdīgi un pārvliku kurpes, tagad bēdājos itāļu firmas augstpapēžu kurpēs ar zelta sprādzi uz purngala.
Vēl es gribētu atrast vismaz trīs jaunus drēbju komplektus, kurus vilkt dienās, kad jābūt laukā no mājas vai darbā, jo esmu jau izsmēlusi savu kolekciju (un esmu atdevusi gandrīz visas savas drēbes -- Bīstos pārlieku ātri nonēsāt savu smalko plūmju krāsas kostīmu.
Sajutos bēdīgi un pārvliku kurpes, tagad bēdājos itāļu firmas augstpapēžu kurpēs ar zelta sprādzi uz purngala.
Apmēram precīzi diennakti pēc tam, kad nolēmu uz kādu laiku paņemt pauzi uz cipariem (visu laiku pamanu mašīnu numurzīmes) es, protams, uz Elizabetes ielas citu citai blakus ieraugu trīs mašīnas ar numuru 6000