mīļo dienasgrāmatiņ

pirmdien netiku uz jiu-jitzu treniņu, jo klepoju. un rīt netikšu, jo jau jūtu, kā kuru katru brīdi sāksies mēnešreizes. Jūtu to tajā, kā naktī jau sākās pirmās kontrakcijas dzemdē, tajā, cik smagi un aptveroši ir emocionāli afektīvie stāvokļi. Tie tiešām uznāk kā mākonis, vai drīzāk -- mākoņu mētelis? Tā ir kā bieza savāda vilna, kas piepeši apņem visu ķermeni, bet tai ir nomākušās(?galotne) mākoņa īpašības. Es jūtu, kā tās mani aptver, piespiež pie zemes, piepilda ausis, tajā ir savāds komforts, tas ir kā ielīst maigi zumošā bišu pūznī, tikai bez dzeloņiem.
Varbūt tajā ir komforts, lai gan tas ir sāpīgs komforts. Dažbrīd mākonim piemīt superspēja kā ar skābi noēst visu manu metaforiskās, psiholoģiskās ādas aizsargkārtu, un es esmu pilnīgi nodīrāta, atvērta pilnīgi visiem impulsiem, kurus pasaule spējīga dot -- tie pat nav jādod personīgi man, tie kā nejauši vēji dauza ar pletnēm (cik DRAMATISKI) -- vienlaikus arī nav dramatiski.
Kaut kāda racionalitāte, dzimusi caur ciešanām, man ļauj šos stāvokļus pārdzīvot arvien vieglāk, bez ilgstošām sekām. Atmiņas par to, kā bija pirms astoņiem, piemēram, gadiem, šķiet kā atmiņas par kādu citu cilvēku. Manas kājas turas pie zemes, man ir mugurkauls, man ir miesa, man ir audi, tie manis satur kopā un pietur pie zemes.

Tajā ir kaut kāds spēks. Es zinu, ka varu izturēt.
Bet viss tāpat ir netaisnīgi un es gribētu, lai kāds mani pažēlo un saprot, ka esmu mazliet nabadziņš brīžam.