,khgf

8:20pm: tik ilgi te nerakstīju, bet jau 6 gadi kā man iieraksti sākās - reizēm pārlasu (man privāti gandrīz visi, laikam), tāpēc interesanti ik pa laikam ko atstāt vēlākam
Kas nu pēdējā laikā

šobrīd man pietrūkst draudzenes
gan konkrētas, reizēm; gan vienkārši labākās, ar kuru tikties vienkārši tāpat un darīt visādas draudzīgas padarīšanas un sievišķīgas lietiņas, nu zini taču (man draudzenes ir un arī ļoti labas, bet varbūt pārāk atšķirīgas un druscin attālas

joprojām studēju. jau no pirmās dienas, kopš pabeidzu praksi, atradu darbu kā medmāsiņa.
lasu grāmatas - kopš pagājušā gada vasaras jau 64; tās, kuras patīk, nopērku
audzēju matus un dokumentēju - kopš ziemas jau no plecu līmeņa līdz krūtīm

9:41am: Nedaudz update, pa cik sen šeit nerakstīju:
>Dzimšanas diena bija jauka. Atšuvu tos baigos Līgo plānus pie ezera ar puspazīstamiem cilvēkiem un domāju viena svinēt, bet pavilkās līdzi arī jaunais kolēģis un divītī aizgājām pasūtīt suši un aliņus.
Bet rīts gan bija labākais - ar ķepainīti divatā sākām iet uz jūru, molu. Bija skaisti. Neviena cilvēka, tikai mēs divas. Nabadzītei gan kas iekoda un vēlāk sapampa sejiņa, bet tas pārgāja. Žēl gan bija - maziņā klusē, pacieš un ne čīkstiena no viņas puses, tikai purniņu pakasa.
Tā nu arī sadraudzējos ar jauno kolēģi. Lai gan viņš atklāti norādīja, ka viņam, iespējams, esot kādas savādākas jūtas pret mani, bet mēs to izrunājām un šoreiz beidzot man paveicies, ka nekādas manas robežas netika pārkāptas un viņš saprot, ka mani neinteresē tādā ziņā. Tā vietā ieguvu labu draugu :) Jo pretēji gan var teikt par M, ar kuru devāmies uz ezeru; pēcāk tika pārkāptas manas robežas, tas nebija okei un tikai ieplaisāja manu uzticību.
Gan dzimšanas dienā uzsākās garāka saruna ar pāŗis cilvēkiem :) Ar M draugu arī, par ko šonakt parunājām. Vispār riktīgi jauki, jo mēs garās esejās pāris reizes dienā izejam cauri vairākiem tematiem. Tas palīdz.
>Šī nakts maiņa - sākumā biju depresīva, jo jau otrā pēc kārtas. Pēcāk gan kaut kā vieglprātīgāk sāku veikt darbiņus un neuztraukties tik daudz. Kā rezultātā daudz vieglāk gāja ar cilvēkiem. Bet bet bet - man numuru pajautāja kāds. Es iedevu, jo sirsnīgs smaids. Uzrakstīja arī un atnāca drusku vēlāk, bez draugu kompānijas. Šokolādīte un saruna. Vispār ļoti jauks iespaids, lai gan sākotnēji draugi esot paķircinājuši, paņemot telefonu un uzrakstot man, ka jāiet dzert vīns no rīta. Man gan likās vēl jaukāk, jo viņš man tā atklāti pastāsta >Klau, zini, godīgi tās pirmās ziņas nerakstīju es
Un centās palīdzēt ar pāris darbiņiem kā varēja. Sarunājām nākamo tikšanos :)
Lai vai kā, pati esmu pārsteigta - jūtu, ka nav vienaldzība. Drusku motivācija un drusku dzīvesprieks. Mājās braucu smaidīga.

2:42pm: Drīz mana dzimšanas diena.
Man drusku ir brīvais laiks, jo beidzās universitāte un tagad būs tikai darbs.
Izbaudu, kamēr plāni, bet pirmo dienu paliku mājās (tikai rīta puse) un jūdzos nost no garlaicības - gaidu draugu, brauksim uz Jūrmalu.
Vispār forši, ir ar ko laiku pavadīt un ir mierīgi, mācāmies braukt. Tiesības man ir, bet es kopš noliku neesmu braukusi, īpaši pa Rīgu; lai gan patīk, ļoti.
Tā nu ir vismaz ko darīt, mācāmies braukt.
Kaut kā visi atcerējās, ka eksistēju un grūti jau saplānot ar ko kurā dienā tiekos. Bet tas ir forši, draugiem laiku atvēlēt vajag.
Nogriezu matus, drusku - izskatās šausmīgi, bet tāpat reti izlaisti. Vismaz kāda bantīte matos jebkurā gadījumā, pārdzīvošu.

2:25pm: Pēc vakardienas līdz 3am nomācījos, lai gan sāpēja acis. Šodien turpināšu ar nākamajām 2 lekcijām, bet gan jācenšas iet laicīgāk pie miera.
Lieta tāda, ka atkal piedzīvoju miega paralīzi, un šoreiz bija trakāk, daudz trakāk :(
Kā pamodos, pa pusmiegu nosūtīju labākajam draugam atstāstu ar to, kas notika; pusē no 6min audio ieraksta jau ar asarām. No rīta pārklausoties arī asaras acīs, tas bija drausmīgi.
Man likās, ka es nogalināju savu māsu. Viņa atsacījās ēst, man bija jāpieskata. Man bija tik ļoti, ļoti bail no viņas. Vienā brīdī es jautāju vai viņa vispār redz mani, vai viņas acis strādā. Tik, tik tieviņa, ka rokās paņemot man likās, ka es salauzu un nogalināju. Bet jau nākamais ko atceros, ka otra māsa teica, ka viņa mani sauc. Es jau tad kliedzu sapnī, mēģināju sasaukt otru māsu, pateikt, ka es nevaru pie viņas iet, ka man ir ļoti bail; man likās, ka viņa ir tepat virtuvē, manā dzīvoklī. Bet es nevarēju, nu nevarēju ne skaņu izdvest. Atnākot bija vissmagāk, jo pie māsas es ieraudzīju savu ķepainīti, visticamāk, jo viņa man blakus guļot kustējās, parādijās arī murgā. "Skaties kur viņa tagad guļ, pie manis!" ar vārgu smaidu. Un es sāku raudāt, un man arī tagad asaras acīs, jo man tiešām likās, ka ķepainīte, kura guļ tikai un vienīgi pie manis, aizgāja pavadīt ar viņu pēdējo naksniņu, man tiešām likās, ka tas būs viss; es turēju viņas roku un raudāju.
Un tad tas drausmīgais klauns parādījās, kurš mani vilka uz līdzīgu likteni. Es sāku smieties par viņa centieniem mani pavilkt līdzi, bet sapratu, ka nevaru pasmieties. Tajā brīdī es mēģināju, man vienā brīdī likās, ka pa īstam miegos kā maniaks smējos, bet tad ķepainīte būtu mani pamodinājusi. Un es pamodos, man izdevās sevi pamodināt, bet paskatījos uz durvju aili un viņš tur joprojām bija, stāvēja un skatījās; atvēru acis, bet viņš nekur, NEKUR nepazuda, un tikai stāvēja, lai arī kā es gaidīju, ka pamodīšos un tur nebūs; līdz es pamodos un sāku raudāt, tas viss bija briesmīgi.
Un tāpēc man jau tagad sāp acis. Un miegs arī nāk.

11:49pm: Tūlīt nervu sabrukums, uz pēdējo kolokviju.
Nedēļa, mazāk iemācīties visu. Darbs noņem 3 dienas, tāpēc tagad cauri acu sāpēm jāiet cauri lekcijai, lai varētu vismaz darba laikā iegaumēt lietas no pirmajām 3 lekcijām.
Pārcelšos uz Bolderāju, dzīvesvietas jautājums atrisināts. Nezinu, cik pareizi tā uz ātru roku izlemt ko tik nopietnu, bet nu. Vismaz pārmaiņas. Varēju jau drusku, varbūt, pagaidīt, līdz tieku galā ar pēdējo kolokviju.
Nobloķēju E visur, jo nekas nemainījās. Varbūt kādreiz viņš sapratīs, ka nodarīja sāpes cilvēkam, kam tiešām rūpēja kas ar viņu notiek. Es nedomāju, ka es biju pelnījusi tādu attieksmi. Jau tiekot pāri, tāpat viņam bija jāparādās atkal, atkal jāuzraksta. Nekas nemainās, šoreiz vienkārši visur nobloķēju, lai neatkārtotos tas, ka uzraksta un ienāk dzīvē atpakaļ.
Grūti pašlaik. Lietas neiet labi. Jūtos, it kā būtu viena. Esmu jau arī, drusku :/

3:57am: Vispār es pati ne līdz galam saprotu kāpēc es badojos.
Iespējams, tā ir vairāk sava veida pašiznīcināšana, jo nav jau tā, ka domāju, ka man obligāti vajadzētu zaudēt svaru. Nav vairs tik tālu zem 50kg, bet kaut kā patīkamāk, kad redzu, ka kājas paliek slaidākas un rokas vēl mazākas. Nezinu vai kādreiz būs gana. Nedaudz arī atgriežos pagātnē, kas aktīvi bija problēmas ar to - atceros kā ēdu vien 2 reizes nedēļā, ja trakāka pagadījās. Bet tas jau bija gadiem atpakaļ, kādi 6 gadi pagājuši. It kā pēc tā kaut kur pazuda tas viss, lai gan pēdas vēl manāmas gan domāšanā, gan ikdienas dzīvē.
Otrs pluss ir tas, ka man vienkārši mazāk sāp. Problēmas ar labo kāju un asinsriti - jo mazāka es esmu, es esmu pamanījusi - jo vieglāk man ir, mazāk sāp. Jau kaut kur fonā nedaudz stāv tās sāpes, bet reizēm es paskatos uz savām kājām un saprotu - tieviņas, nesāp, it kā nebūtu asins saindēšanās atstāto pēdu (hehe).
Tā nu pēdējā nedēļa nebija īsti stabila. Neatceros kad konkrēti tas sākās tā, bet atceros, ka jau pirmdien vienkārši pazuda apetīte. Tālāk arvien mazāk un mazāk ēdu. Sākumā jau tā nenopietni tas arī bija, bet uz darbu ejot jau jutu, ka grūti paiet. Pirmā maiņa, kas bija 15h, apēdu gan sviestmaizīti, bet tas bija pēc tā kā es jutu, ka vien nostāvēt iet ar grūtībām un pieliecoties sirsniņa arī kūleņus sāka mētāt. Otrā diena bija 16 stundas, bet atnācu uz maiņu nedaudz ieēdusi brokastis. Pie kam kas par dienu pirms tā :) Gulēju maz, bet vismaz satiku E. Nedaudz aktīvāk pastrādājusi jau jutu, ka kļūst netipiski grūti elpot maskā, pietupos brīvos brīžos par ko kolēģe arī pasmējās. Arī bija piebildinājusi, ka uz galda stāv šokolāde, ka varu cienāties - 1 gabaliņš un jau vieglāk palika, apēdu arī otru. Pēcāk kolēģe piedāvāja - vai atstāt šokolādi man, vai nest prom, bet es gan atteicu sakot, ka ar 2 gabaliņiem pietika.
Tas arī viss līdz pamodos pēc šīs 16h maiņas, tad gan tā normāli paēdu un pat atvēru lācīša ķepainīša šokolādi, kuru uzdāvināja jauks klients, kas parasti draudzīgi man kādu gardumiņu atnes. Vispār arī tas man likās ļoti mīļi - atnākot viņš apvaicājās kā iet, parunājām un ejot prom vēl pajautāja - vai vēlos ko? Protams, ka teicu nē - un es to tiešām tā arī domāju, jo kaut kā vienmēr liekas, ka neesmu pelnījusi, lai citi dara jaukas lietas priekš manis. It kā sākotnēji pārliecināju, ka neko nevēlos, bet jau ejot prom viņš tāpat atgriezās.
Un vispār tās 16h sanāca tikai tāpēc, ka kolēģīte atnāca mani nomainīt ar temperatūru. Iet uz angīnas pusi un es ļoti ceru, ka atlabs ātri - viņa pat nevēlējās, lai es turpinu strādāt, pati jau bija atnākusi uz maiņu, bet ar veselību joki mazi tomēr. Tad nu piezvanīju labākajam draugam, lai sarunātu, ka viņš savāc atslēgas un izved ķepainīti priekš manis.
Tā nu man iet. Mēģinu tikt galā ar universitātes pēdējiem darbiņiem, drusku jau apnicis šis skrējiens un gribu, lai sākas vasara, lai varu kaut drusciņ atpūsties, bet drīz vien jau pienāks.

10:20am: Vakar aizvedu ķepainīti uz sterilizāciju. Tās stundas dzīvoklī bez viņas likās dīvainas.
Tik ļoti mīlu šo dzīvnieciņu. Jādzer antibiotikas, es jau domāju kā iemānīt viņai.
>Ņem, ēd
Paņem un pat vēl sakošļā, nekādu pretenziju. Nekad nekādu pretenziju - parādu uz cieto barību, pa gabaliņam ēdīs. Ļoti laba meitenīte - viss, kas man ir. Pašā pamatā jau divatā vien tiekam galā.

10:40pm: Aizvakar sastrīdējos ar labāko draugu. Smieklīgi, jo mēs riktīgi viens uz otra uzbraucām; nākamajā dienā, neko viens otram nesakot, bijām abi tikšanās vietā, lai ietu garā pārgājienā. Pēcāk vēl pasmējāmies to. Es ar abām biļetēm, viņš ar ķiršiem. Tas mēmiņš "fk you and I'll see you tomorrow"
At this point es nevaru iedomāties kas mūsu draudzību vairs varētu izjaukt.
Arī kas nedaudz sēž uz sirsniņas vairāk. Bet tā cita tēma, kuru jau nodzēsu tikko, jo pati nesaprotu savas domas par to. Dzīvošu - redzēšu.

https://youtu.be/BIR_Qs3tbFU
Šo klausos tik daudz jau no otrdienas vakara. Skanēja šī dziesma, jutu, ka sirsniņa nedaudz mierīgāka paliek; atceros, ka aizmigu, kamēr skanēja. Vispār jau sen zināma, jau labu laiku spotify playlistā.

5:07am: Man vajag apskāvienu :(

9:29pm: Šodien izgājām visu jenotu posmu, bijām prom kādas 11 stundas.
Ļoti patika, mani tādas lietas dara laimīgu. Saulīte, neuztraucos, tikai meklēju vietas un risinu mīklas.
Tagad gan kādas bēdas pārņēma, kad jau esmu atpakaļ viena dzīvoklī un jāsāk mācīties. Nākamās nedēļas būs grūtākas ar mācībām, daudz kolokviju.
Vispār, par dzīvokli gan nedaudz bēdīgi. Izīrētāji "nē, mēs nepārdosim šogad", bet kaut kā uzticību nevieš fakts, ka palūdza nobildēt istabas, lai "būtu nobildēts saulainākā laikā" :/ Cēlos vien sešos, lai sakārtotu un bildētu. Nebija jau nekārtīgs, bet labāk jau skaistāk. Tā ka gaidu vien momentu, kad būs jāsāk domāt kur dzīvot. Šādi kā tagad diez vai paveiksies vairs, un šīs tomēr jau uzskatu par savām mājām. Bet, nu, pārmaiņas var nest arī ko labu.
Vispār labāk, laikam, nedomāt par to tagad. Drīz sākšu mācīties un, cerams, novērsīšu domas no nedaudz drūmā garastāvokļa un noguruma.

12:49pm: Šodien vakcīna
Pēc tam uz Lielvārdi
Ogrē bija super, uz pāris stundām pilnībā aizmirsu par visām rūpēm. Pirmdien dosimies tālāk. Bet nu tagad gan domāšu par Lielvārdi. Sev esmu nosolījusies nedomāt par mācībām tur.
Pirmā nakts kādas 1.5nedēļas laikā, kad nerādījās sapņos jebkas saistīts ar mīlestību, attiecībām vai kādu, kas mani mīl. Vai varbūt šoreiz vienkārši neatceros. Ne pārāk saprotu ko tas nozīmē

12:12pm: Došos uz Ogri :) Bet tas ne šodien
Šodienas darbiņi ir sakārtot dzīvokli, izmācīties lekcijas un (vispār tikko ieskatījos kalendārā un aprīļa es jau sarakstīja darbiņus šodienai) papildīt papildus uzdevumus.
Ārā tāds laiks, ka ķepainīte pat acis nepamirkšķināja, ka tik ilgi vilcinājāmies, lai izvilktos ārā.
Off topic, bet vai kāds nezin kur vēl pieejamas cigaretes Vogue?

10:36pm: Labāk
Nedaudz pagulēju un pamodos jau jūtoties labāk - izvedu ķepainīti, aizgāju uz veikalu.
Bet pats piedzīvojums sākās, kad atnācu no veikala, jo izdomāju ar ķepainīti iet uz parku.
Pirmajā stāvā dzīvo vecāks pārītis, bieži nonākot lejā redzu, ka spīd gaisma uz palodzēm, tur pat arī stādiņi.
Jau nākot mājās no veikala redzēju, ka mašīnā daudz ūdens pudeles, kuras vīrietis nēsā uz pagrabu - 2 minūtes un mēs jau bijām atpakaļ ārā, tāpēc piedāvājos palīdzēt sanest, jo visa mašīna pilna ar pudelēm.
Tad nu pāris minūtes un uz pēdējās atvadoties saku, ka vairāk nav un tad nu mēs dodamies tālāk savās gaitās.
Vispār jau es ne pirmo reizi vien saprotu, ka man ļoti patīk mani kaimiņi, prieks iznākt sasveicināties, small talk etc, bet nu vairāk gan es īpaši par to nedomāju - smaidīgas izstaigājām parku.
Jau atpakaļ pie mājas viņa sieva, laikam, pamanīja, ka mēs nākam atpakaļ un kāpņu telpā iznāca, saucot mani pienākt - ar maisiņu rokās. Teica, ka vīrs esot bijis jau tā noguris. Es gan teicu, ka man tas nebija grūti un neko negribu ņemt par to.
Bet nu viņa gan jauki, paskaidroja, ka iekšā garšaugi un kā es varētu pagatavot.
Tā nu es tiku pie meža ķiplokiem :) Bet sirsniņu gan, domāju, šis žests man sildīs vēl ilgāk

11:55am: 6 stundas
Tik bija pietiekami, lai sapņos redzētu gana daudz, ka vēlētos tur palikt
Vispār jau šoreiz nebija tik izteikti. Bet nekas jau arī nenotika - tā kopumā ir reizēm, ka pamostoties no sapņiem vēlētos atgriezties tur, kur bija labi.
Šoreiz redzēju E, zīmēju viņu. Abi ķircinājām viens otru un es it kā slēpu lapu, lai gan abi zinājām kas uz tās virsū.
Uz brīdi atcerējos kā bija agrāk - kad varējām pasmieties viens par otru, parunāt.
Nē, man viņa nepietrūkst. Man nesāp, jo sāpēja visvairāk pirmajās atvadās. Otrās, jau pavisam, likās vieglas, tāpat kā šis rīts.
Atliku modinātāju, ķepainīte vien pienāca tuvāk pie manis, bet tāpat atgriezties nesanāca. Ir tikai 5 stundas pagājušas, bet jau kā sapnis liekas arī tas kā piecēlos, skatījos uz savu ēnas veidoto siluetu sienā. Vispār bija skaisti, saule ausa un tikai rītos tā iespīd tieši pretī maniem logiem.

Domāju, ka smagākā nasta ir vien tajā, ka man nav kam attaisnoties. Es vēlējos būt labāka viņam, vienmēr centos - tagad esmu tikai es, bet es neesmu pietiekami svarīga sev. Es zinu, ka C teiktu, ka tas nav pareizi, bet es domāju, ka ir cilvēki, kuriem vieglāk dzīvot priekš citiem, nevis sevis. Jau lēnām aizmirstu kā bija, kad bija.

Nu, katrā gadījumā - lai man veicas, jo pēc 53 minūtēm rakstu kolokviju.

1:49pm: 1st May 1994
Tūlīt, tūlīt 1. maijs
Derīguma termiņš iztecēs - es ceru, ļoti ceru, ka kaut kas pamainīsies.

10:17pm: Varu gan pieminēt vienu nakts maiņas notikumu
Nu, kamēr tieku cauri universitātei, strādāju nedēļas nogales, bet tas ir side note
Ap 5iem no rīta atnāca sieviete bahilās, cimdos. Izskatījās tāda tīri okei, mierīgi izvēlējās preci un vēlējās samaksāt ar "mobīlo maksājumu"
10 minūtes, nekas jau nesanāk. Neviena cita nav, man gan ir pāris citi darbi darāmi. Bet īsti gan nepārdzīvoju. Vēl 15min, kā neiet, tā neiet. Iesaistos, pati neko nesaprotu no tiem mobīlajiem maksājumiem, pašai nenostrādā nekas. Kartes sievietei nav līdzi. Šī man dod savu telefonu, rāda kas un kā, mēģinam par abām tikt gudrākas. Mierīgi paroles parāda, kuras es ne pārāk jūtos droši klausīties. Tā arī neiet, bet iedomājāmies piezvanīt uz klientu servisu swedbank.
Tātad, iesaistām trešo personu. Joprojām neviena cita cilvēka. Pa tālruni sieviete sākotnēji izklausās, ka tā ir situācija, kas ne īpaši interesē. Es arī atvainojos, ka traucējam par tādu sīkumu. Domājam. Nonākam pie secinājuma, ka karte pati nav pievienota apple pay. Atvadāmies no swedbank klientu servisa darbinieces.
Tad nu mierā izdomājām, ka var pārsūtīt naudu uz manu karti un es samaksāšu.
Es nezinu, vienkārši tik ļoti sirsniņā šis atgadījums iekrita - neviena nav, vēl saule nav redzama; mēs, trīs svešinieces, pavadām kādas 40 minūtes ar šādu šķietami muļķīgu problēmu.
Pēcāk atvadāmies, smaidi vien acīs saskatāmi :) Nedaudz liek iemīlēties citās dvēselītēs

9:32pm: 7.aug
Pēdējo reizi šeit rakstīju 7.aug, 2020
Ik pa laikam tomēr patīk atnākt atpakaļ un kaut kur pierakstīt kā man iet
Neiet labi :(

1:15am: To sauca par simbiozi