es piekrītu, kas dusmas ir spēks, bet tikai tad, ja no viņām ir kaut kāda jēga. ja viņas tev liek kaut ko darīt, kaut ko mainīt uz labo pusi (pieņemot, ka tevi ir sadusmojusi kaut kāda netaisnība vai cita nepareizība, kas būtu jāmaina). bet tas nav mans gadījums. zini, tas ir aptuveni kā tajās reizēs, kad ir kaut kāds bezjēdzīgs strīds, kurš ir izraisījies dēļ cilvēku dažādajiem skatījumiem uz problēmu un.. un tu it kā zini, ka tas ir bezjēdzīgi, un tā strīdēšanās arī tev liek justies slikti, jo taisnība jau nav nevienā pusē un nekur tās nebūs arī strīda beigās, un tomēr tu turpini būt kretīns un stūrgalvīgi aizstāvēt savu viedokli, par spīti tam, ka tev tas sāp, bet nezināmu iemeslu dēļ tu nespēj apstāties. un aptuveni tādas ir arī šīs dusmas - tu it kā redzi viņu bezjēdzību no malas un tomēr nespēj beigt sevi graut.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es nomeer neticu, ka tas ir vienkarshi un bez iemesla
tu vienkarshi neesi vel diefinejusi tieshi to, kas tevi sadusmo (kas visam shim situacijam kopigs)

(Reply to this) (Parent)