Atcerējos, ka bērnudārzā mums katru dienu (jeb tas bija tikai gripas uzplūdu laikā?) deva ķiploka daiviņu, es vienmēr ņēmu divas. Tā arī ēdām tās, bez vaibstīšanās. Un vēl atcerējos ka kārums tajos laikos varēja būt arī rupjmaize, ko apzieda ar taukiem (kurus, sacepot trekno cūkgaļu, no pannas nolēja bleķa blodiņā un tad ļāva tiem sacietēt) un virsū salika ķiploka šķēlītes. Aizgāju uz virtuvi un uztaisīju ķiplokmaizes ar Lāču saldskābo sēklu maizi un Rama margarīnu (un mazliet melno piparu un sāls)- nudien garšīgi, nudien kārums. Par kaut ko tādu lielveikalā neiedomāsies.