Šodien bija paredzēts atgriezties no kalniem, trešdienas 11. marta nakts, kad izlēmu nekur nebraukt tagad liekas kā vismaz divus mēnešus sena pagātne. Laiks rit daudz lēnāk, mana praktiskā ikdiena gan nav būtiski mainījusies - tā ir tieši tāda pati kā jebkurā skolēnu brīvlaikā vai vasarā, kad bērni ir mājās. Taču jūtu kā uzkrājas spriedze un stress, koncentrēties darbam ir grūtāk, iepirkšanās ir vēl riebīgāka - jāiepērkas ilgākam laikam un vairāk (pērku arī tēvam, kas dzīvo netālu), vairāk jāplāno. Vakar dārzā ieinstalēju vasaras sezonas aprīkojumu.