Šonakt puika sāka histēriski raudāt un es cēlos. Mums ar sievu ir selektīvā dzirde- es dzirdu puika katru būkšķējienu pret gultas redelēm un nakts runāšanu, savukārt meituku nedzirdu, sievai ir otrādi. Nu cēlos un ar visu savu vīrieša loģiku smagi aplauzos. Mēģināju atrast iemeslu, jo ja raud, tad taču jābūt iemeslam, Piedāvāju padzerties, pačurāt, prasīju vai nesāp puncis, un visu citu ko spēju iedomāties nakts vidū. Nu un puiks sākt brēkt vēl skaļāk, vēl histēriskāk. Un tad cēlās sieva, paņēma klēpi, sāka kaut ko čukstēt ausī un puiks ātri vien nomierinājās. Vajadzēja tikai samīļot un nevajadzēja meklēt iemeslu.
Savukārt vakar, kad meitene nokrita uz grīdas no apmēram metra augstuma (brālis palīdzēja), uz trumpunktu viņu vedu es. Jo man nebija nekādu šaubu par to, vai braukt, uztaisīt rentgenu, nekāda (ok, gandrīz nekāda) strjoma, vienkārši vajag sēsties auto un braukt un tad zināsim un tad nebūs jādzīvo neziņā. Par laimi nekas nopietns, lūzuma nav, smadzeņtrīces, šķiet arī ne.
Un bērniem vajag tos abus- racionalitāti un gatavību rīkoties, meklēt risinājumu, to vajag tikpat ļoti kā absolūto maigumu, kas neuzdod jautājumus. Un ir tik labi, ja bērns var dabūt abus.