Šis laiks man patīk. Patīk, ka gan mana ārējā, gan iekšējā forma ir nostabilizējusies un man pieņemama. Tomēr man nepatīk, ka šis laiks, kurā es sev patīku, skrien pārāk strauji. Liekas, pie vainas ir pārāk sīki izplānotā diena, nedēļa, mēnesis, gads. Laika ass tiek saskaldīta mazos nogrieznīšos un tā vietā lai nesteidzīgi kruizētu pa laika jūru (peldot pāri ezeram, tu pat nevari īsti nokonstatēt, ka virzies uz priekšu) iegūsti diskrētu lēkāšanu pa trepēm- 365 pakāpieni un tad viss no jauna. Laika nepārtrauktība- tas ir tas, ko esmu zaudējis un kā man ļoti trūkst.