Jā, par to es bieži iedomājos.
Es gribētu kā vilks pulkā brīvi skriet pa sniegainiem laukiem, ar purniem draudzīgi sabakstoties un izjūtot katru no pulka kā savējo.. Kā mangusts sajust radinieku pa pusjūdzi un mācēt tā spiedzīgi īdēt, sasaucoties, un atstāt vienkāršas, bet izsmeļošas zīmes uz celmiem un ciņiem. Tās liecinātu par manu klātbūtni, par manu piederību un citi mangusti (vilki, savvaļas zirgi, susļiki) tās nekļūdīgi atpazītu, un nebūtu nekādu jautājumu, nekādu šaubu - es esmu viņējais, un vini ir manējie.
Ja nu vienīgi nepaveicas un tu kļūsti par izraidīto. :)