Iet pa ielu ar virs otrā stāva paceltu skatienu un taisnu muguru ir grūti- skaistā gulbja kakls velk atpakaļ pie zemes un skats lūko pēc zemē gulošā laimes santīma. Tad nu jākrusto rokas aiz muguras un jāmeklē lidmašīnu sliedes starp mājām atstātajos gaisa tuneļos, noraidot daža laba garāmgājēja jautājošo skatienu- nē, mēs tiešām neesam pazīstami. Es to vienkārši tāpat.