Šodien guvu sekmes vēl vienas bērnības traumas- frieziera apmeklējuma, apspiešanā. Frieziere bija, jauna, glīta, atzīšos, pat simpātiska, un kas galvenais- spēja klausīties manos skopajos vēlmju atreferējumos, šo to ieteikt (nekautrējās izteikt savu viedokli). Rezultāts- ir OK, negribas uzreiz skriet, saslapināt matus un ar rokām izjaukt tos "kārtojumus" ko parasti iegūstu. A bērnības trauma tāda- līdz 4 vai 5 gadu vecumam man matus grieza sencis. Un viņam neslikti sanāca. Pēc tam reiz tiku aizvests pie friziera- nu varat jau iedomāties kādi taislaikos (70tie) mazpilsētās bija frizieru saloni (īpaši- ja tas ir vienīgais konkrētajā miestā). Tādus vēl šur tur var atrast Rīgas mikrorajonos (nu tie, kur "frizētavas" aromāts, durvis atverot, gāž no kājām). Nu lūk, un tajā reizē man matus apgrieza nudien pretīgi. Kaut kādā bļodiņā vai tamlīdzīgi. Un tūlīt pēc tam vēl bija fotografēšanās bērnudārzā. Un tā bilde man kaut kur dziļi norakta. Lieki teikt- viena no nebaudamākajām bērnības bildēm. Jā. Un tagad, es starp citu, griežu matus savam puikam :)) Varbūt pareizi bija jau no agras bērnības radināt pie salooniem?