Iešana pret straumi ir bērnišķīga, savā ziņā pat oksimorons, ņemot vērā, ka tā savā veidā ir iešana līdzi pretī iešanas straumei. Tomēr neko nevaru sev padarīt un tāpēc neesmu redzējis dažādas, laiabiedru cieši ieteiktas, droši vien izcilas vai citādi nozīmīgas filmas (Avataru nupat noskatījos kompītī un, saprotams, bez visādiem 3d), kaut vai Bērtona Alisi, par kuru man nav viedokļa vai savulaik pat sasūknēto IMDB top 100. Tāpat ar teātri- visi tie Latviešu stāsti, kurus noteikti jāredz un satriecošās operas vai koncerti, kaut vai tas pats Grebenšikovs (uz Miku gan biju, jāatzīst, bet galvenokārt tāpēc, ka bērni gribēja iet), kas man visnotaļ patīk. Un, redz, arī ar Buenosairesu tā sanāca- likās ka tās tango stundas ir tik ļoti pa straumei (pastiprinātas ar leģendām par ārzemniekiem, kas atbrauca uz Argentīnu, iemīlēja tango un pārcēlās uz dzīvi), ka tā arī nesaņēmāmies. Droši vien būtu bijis forši. Uz tango koncertiem bijām (veseliem 2) uz milongām arī (geju, straight un neformālo parciņā), bet tango soļus tik vien iemēģinājām kā uz ietves uzzīmētās pēdās, kas iezīmēja pamatsoli (tā bija kādas tuvumā esoša tango skoliņas reklāma). Nu neko.