Anekdotes taču ir arī ziņa, programmēšana, pozicionēšana un viss pārējais. Nu līdzīgi kā holivudas filmas, kuras var būt smieklīgas, stulbas, inteliģentas, nekādas, taču vairumā gadījumu- ar vienu un to pašu messidžu- uzvar labais, ja ilgi cenšas tad visu var sasniegt, gaidi savu laimes mirkli, keep smiling utt. Varbūt tieši tāpēc savienotās valstis ir varenākā valsts pasaulē. Nu un mums PSRS laikos bija anekdotes- pretsvars visiem oficiālajiem messidžiem un PSKP CK lēmumiem- par valstvīriem, kas ir lohi, par gruzīniem, čukčām un krieviem kā pretsvars tautu draudzības ideoloģijai, par rindām, par armiju un tā tālāk. Anekdotes bija ziņnesis, uzticams un mazliet aizliegts, tādēļ jo efektīvāks. Šobrīd, ar ļoti retiem izņēmumiem anekdotes ir nekādas, tās nenes nekādu ziņu, tās tikai izklaidē. No visas pasaules sasēņotie joki tiek drukāti avīžu beidzamajās lapās, taču smieklīgi nav, atmiņā nepaliek un stāstīt tālāk arī neprasās (pārrakstīšana no avīzes vai žurnāla mailā vai cibā neskaitās). Tad kad saproti anekdotes mehāniku, vairs nespēj izjust pārdzīvojumu. Kā tai Azimova stāstā, kurā anekdotes pārstāja kļūt smieklīgas, kad atklājās, ka tās izdomā citplanētieši lai pētītu cilvēku dzimumu.